Es vismaz gadu domāju par podkāstiem... Un gadu nonāku pie secinājuma, ka laikam tomēr negribu iedziļināties "podkāsta" būtībā. Man šķistu interesants podkāsts ar radiošova labākajiem momentiem, piemēram, reizi nedēļā, bet ja man jāuzņemas tā samontēšana uz saviem pleciem, tad atzīšos, ka esmu par slinku, lai kaut ko tādu darītu tikai tāpēc, lai man tāds podkāsts būtu.
Bet domājot par podkāstiem piedzima "Mixtape Project". Nekas jauns tas gan nav, jo visvisādus "mixteipus" esmu taisījis visu mūžu. Taču šoreiz noteikumi ir šādi: es miksēju dziesmas 80 minūšu garumā. Tu pēc tam to visu klausies. Tieši tādā secībā kā man ir ienācis prātā, bez jebkādiem komentāriem, kas traucētu mūzikai. Tas izklausās interesanti man un tāpēc ceru, ka tas izklausās interesanti arī tev! Tad nu startējam ar šo: Entonijs Hogertijs ir tas pats Entonijs no "Antony & The Johnsons", kuriem pašā gada sākumā nāca klajā brīnišķīgs, nu jau piemirsts albums "The Crying Light". 5. janvāra naktī Entonijs viesojās britu dīdžeja Roba De Benka "draugu" raidījumā un, ejot cauri alfabētam, katram burtam piemēroja vienu sev tuvu dziesmu. Kā daudzi raidījumi, Benka "draugu" šova vairs nav. Taču no dažu gadu pārraidēm, tieši Hogertija divas stundas palikušas atmiņā kā muzikāli krāšņākais piedzīvojums, kurā dziesmas pastāstīja daudz jauna par šķietami pazīstamu mūziķi. Tāpēc šķita interesanti to visu piefiksēt arī atsevišķi, bez Entonija un Roba sarunām pa vidu. Vienkāršāk - šis ir tas, ko, visticamāk, Entonijs klausās uz austiņām lidmašīnā. Vai Bruklinas dzīvoklī. Vai gaidot iznācienu pirms kārtējā koncerta. Gan dažus no spožākajiem vokāliem mūzikas vēsturē, gan folka klasiku, gan savus draugus, gan Vorhola vampīru filmas skaņu celiņu...
MP3 fails ir saspiests "ciešamā" kvalitātē. Vari man pat nejautāt, lai atdalu dziesmas, jo to es nedarīšu. Ja grasies šo ierakstīt diskā, saviem spēkiem uztaisi noformējumu! Ja spēlēsi to i-podā, saglabā augšpusē redzamo variantu par "mixtape" vāciņu un tālāk padarbojies ar "i-tunes". Vari to spēlēt savā veikalā, restorānā, dzimšanas dienas svinībās vai klausīties vienatnē! Ja vēlies pateikties dzirdamajiem mūziķiem, pērc viņu ierakstus un ej uz viņu koncertiem! Ja vēlies pateikties man, uztaisi ballīti un uzaicini mani uzspēlēt plates!
"So we meet again after several years"... Ledus aukstuma lietus uz mirkli ir pierimis. Pie Hamburgas kultūras centra "Kampnagel" pulcējas ļaudis, kas vizuāli atgādina filmu festivāla "Arsenāls" ierasto publiku - dažāda vecuma un sociālo slāņu intelektuāļus, vai vismaz tos, kas tādi izskatās vai par tādiem sevi uzskata. "Kampnagel" koncertzālē "K6" nekad iepriekš neesmu bijis. Godīgi sakot, pirms nedēļas man bija tikai aptuvens priekšstats kur Hamburga jāmeklē Vācijas kartē... Pie "K6" ieejas pamanu dažus puišus, kuri, gaidot durvju vēršanos, tur rokās kabatas lieluma šaha dēlīti un ir iegrimuši partijā... Turpat netālu ļoti jauna meitene ar krietni vecāku draugu, arī kāds Erlenda Oijes stila atdarinātājs, kas krietni papūlējies, lai atrastu attiecīgas brilles un kārtīgi ieveidotu matus... Uz biļetes rakstīts, ka šis būs sēdošais koncerts, bet vietas numurētas nav, tāpēc, tipiski Vācijas "indie" koncertu scēnai, gluži kā budžeta aviokompāniju reisos, tie pirmie, kas tiks iekšā, arī trāpīs labākajās vietās. Tikai ieskrienot zālē, izrādās, ka pirmo sēdvietu rindu no skatuves šķir apmēram 15 metri. Šis laukums loģiski paredzēts tiem, kas koncertu vēlas skatīties stāvot kājās. Bez liekas vilcināšanās, esmu pie pašas skatuves, kuru no publikas nenorobežo apsardzes un fotogrāfu zona. Vēl pēc nieka 45 minūšu gaidīšanas svētkiem, tērpušies bezmaz tajās pašās drēbēs, kurās viņi pameta "Sapņu fabriku" 2006. gada vasarā (salīdzinot fotogrāfijas gan atklāsi, ka tas ir tikai atmiņu apmāns un literāra faktu izskaistināšana), Erlends un Ēriks kāpj uz skatuves!
Pirms trim gadiem, Latviju "Kings Of Convenience" apciemoja nejaušības pēc. Preses konferencē pirms koncerta, Erlends atzina, ka ārpus oficiālajām turnejām, kas parasti notiek tikai ap jauna albuma iznākšanas laiku, grupa sniedz dažus koncertus, no visiem piedāvājumiem izvēloties valstis, kurās viņi nav bijuši vai uz kurām vēlas aizceļot. Ik pa mirklim viņus var noķert kādā Skandināvijas rokfestivālā, pavisam nejauši var gadīties, ka dueta koncertam uzskriesi virsū kopā ar radiniekiem atpūšoties kādā eksotiskā kūrortā... Bet ar katru gadu tas notiek aizvien retāk, jo Ēriks Bergenā iekārtojis ģimenes ligzdu un kopā ar jaunu grupu gatavo debijas albumu, bet Erlendam jau vairākus gadus ir ļoti piesātināts turneju grafiks kopā ar Berlīnes čomiem "The Whitest Boy Alive". Šī gada augusts pārsteidz ar ziņu, ka "Kings Of Convenience" rudenī dosies Eiropas turnejā, koncertējot Skandināvijā, Vācijā, Lielbritānijā, Itālijā, Spānijā, Nīderlandē, Francijā, Portugālē, finišējot Norvēģijā. Jaunajā albumā "Declaration Of Dependence" mēs dzirdam it kā labi pazīstamus, taču nobriedušākus un nopietnākus "Kings Of Convenience". Gan muzikāli, gan liriski Bergenas puikas ir kļuvuši daudz konkrētāki un pieaugušāki - dziesmu struktūrās daudz tiešāk atteikušies no popmūzikas šabloniem, aranžējumos no liekas melodiju izskaistināšanas, bet lirikās vairs nefigurē pārdomas vai vārdu spēles par filozofiskiem jautājumiem. "Decleration Of Dependence" vadmotīvs ir tieša un skaudra atklāsme, ka, ejot gadiem, ir neiespējami izvairīties no emocionālās atkarības pret cilvēkiem, kuri spēlējuši nozīmīgu lomu kādā dzīves posmā. Un "Kings Of Convenience" kā vienmēr nesniedz atbildes. Tikai ievelk rudenīgā skumju mūklājā un piedāvā klausītājam piedalīties pārdzīvojumā. Vairs nav svarīgi, vai tieši šim duetam piekarinātā "new acoustic movement" birka vēl darbojas, vai viņi bija pirmie, kuru dēļ tika lietots šis apzīmējums, vai vispār tāds "new acoustic movement" kādreiz bija un vai kāds to pamanīja. Svarīgāks ir fakts, ka divi draugi turpina radošo attīstību un, iespējams, ir ierakstījuši labāko dziesmu ciklu abu karjerā.
Pēc visa augšminētā, ikvienam grupas cienītājam ir tiesības "Kings Of Convenience" koncertā gaidīt līdzvērtīgas emocijas kā klausoties ierakstu. Ērikam un Erlendam, savukārt, ir visas tiesības, izmantojot reto kopā spēlēšanas mirkli, jauki izklaidēties, dziesmu problemātikas radītos pārdzīvojumus atstājot uz fanu vinila atskaņotājiem. Hamburgā Ēriks ir ieradies mierpilns, savukārt no Erlenda kā allaž jau pirmajās minūtēs gāžas egocentrisma pārpilnība, un šovakar, it kā par kaut ko sakreņķējies, it kā nē, viņš vairākkārt šo mēģinās pārveidot par savu solo koncertu. Pirms diviem mēnešiem, koncertējot ar "Whitest Boy Alive" "Pukkelpop" festivālā, Oije bija pilnīgi cits cilvēks - ar citu frizūru, citu attieksmi pret publiku un šķietami daudz apmierinātāks ar dzīvi kopumā. Turot rokās akustisko ģitāru, viņa "stage persona" ir pārvērtusies, un visai drīz pat nedaudz sāks kaitināt mūziķa centieni "Kampnagel" zālē ieviest "savu kārtību" - lūdzu nefotogrāfējiet, lūdzu nesmejieties, lūdzu dziediet, lūdzu dejojiet... Piedevām tam, kaut kas ir atgadījies ar Erlenda klavierspēles prasmi, kas šovakar ir pazudusi un ir kļūdpilna - kā visus drauga izgājienus, Ēriks to uztver stoiskā mierā, nedaudz pasmīnot. Negaidīti, koncerts tiek atklāts ar Ērika dziedāto "My Ship Isn't Pretty", kas no visiem jaunā albuma gabaliem īpaši izceļas, atgādinot tautasdziesmas noskaņu. Līdz ar pirmajiem akordiem "Kampnagel" publikā valda kapa klusums un koncertzāles akustika ir nevainojama, tā ļauj izgaršot katras dzirdamās skaņas niansi. Seko "Declaration Of Dependance" ievadskaņdarbs "24-25", kura noslēgumā Oijes izpildījumā publiku pāršalc smeldzīgākais ģitāras solo, kāds, iespējams, dzirdēts daudzu gadu garumā. Uz karstām pēdām jaunā albuma prezentāciju turpina skaudrā "Me In You" un "Second To Numb". Lielākā daļa grupu, kas apgrozās publikas priekšā gandrīz desmit gadu, šajā mirklī spēlētu kādu no saviem lielākajiem hītiem. Bet Erlends un Ēriks turpina ar "saimoniski garfunkeliskāko" jaunās plates gabalu "Power Of Not Knowing", kas, man par lielu izbrīnu, tiek veltīts... Man. Nē, diez vai viņi atceras pēckoncerta ballīti, kas līdz pat rītausmai gāja vaļā "I Love You" bārā, taču esmu vienīgais, kas pēc dziesmas pieteikšanas aplaudē... "Kings Of Convenience" pirmo albumu klasikas krājumi tiek atvērti ar "I Don't Know What I Can Save You From", bet uz karstām pēdām, atpakaļ pie svaigākajām dziesmām - neraugoties uz nemitīgiem "Toxic Girl" un "Misread" pieprasījumiem no publikas, koncerta pamatlaikā nenoskanēs "tikai" divi jaunā albuma skaņdarbi. Pēc akustiska ievada (drīzāk pirmās koncerta puses) uz skatuves kāps arī Rīgā dzirdētais basists Dāvids Bertolīnī (šoreiz arī kontrabasista lomā) un vijolnieks Tobiass Hets - abi vīri laiku pa laikam pavada dueta koncertus un dzirdami visos grupas ierakstos. Vakara kulminācija tiek atstāta "encore" daļai, pamatlaikā no vecajiem gabaliem vēl dzirdam tikai "Loves Is No Big Truth" un "Misread", taču finišs ar jaunā singla "Boat Behind" piedziedājuma publikas līdzdziedāšanu parāda, ka, iespējams, "Decleration Of Dependance" atrodams arī grupas līdz šim lielākais hīts. "Kāpēc Itālijā mēs tiekam spēlēti pa radio ar tādu pašu biežumu kā visas "meinstrīma" grupas, bet Vācijā mūsu dziesmas neskan?", retoriski publikai vaicā Oije. Un šovakar Hamburga viņam nespēj argumentēti atbildēt...
Pirmās "piedevas" uzsāk Erlenda pingponga izrāde. Rekur fragments no tās beigām un arī turpinājums:
Ja godīgi, es domāju, ka Oije šo nebija domājis kā joku, bet redz kā sanāca... Pēc tam atpakaļ nostaļģijā mūs iemetīs "Homesick" un "Know How", bet otro reizi vakara varoņi mēģinās pamest skatuvi ar "Toxic Girl". "Uzreiz pēc koncerta es paņemšu leptopu un tepat blakus esošajā klubā uzspēlēšu pāris dziesmas!", vakara turpinājumu piesaka Oije! Vispirms gan simto reizi visiem kopā jānodzied "I'd Rather Dance With You", pirms kuras Erlends sēdošajai publikas daļai pirmo reizi vakara gaitā vācu valodā palūgs pamest sēdvietas un pats pievienosies dejotājiem, dziesmu izpildot pūļa vidū!
Pēc koncerta Ēriks paraksta reklāmas papīrīšus un pievērš uzmanību turnejas t-krekliem, bet Erlends jau atrodas citā "Kampnagel" zālē, kas iekārtota kā deju klubs. Šovakar neviens nebēdāsies, pat ja izrādīsies, ka vecajiem draugiem šis tas sanāk aizvien švakāk... Oijes diskotēkā ar garām pauzēm skan "Whitest Boy Alive", "Phoenix", tad pēkšņi "Stone Roses - Fools Gold", kas tiek "nofeidots" pēc trim minūtēm, lai pēc pagaras pauzes ieskanētos "The Clash - Rock The Casbah". Piedod, Erlend, bet šādu dīdžejsetu var nospēlēt arī mana drauga četrgadīgā meita...
Jau kādu laiku atpakaļ atklāju, ka NHL hokejs palīdz sakārtot domas un atslēgties no informācijas pārbagātības. Man šķiet, ka jebkura NHL hokeja spēle ir augstas klases izrāde ar nosacītiem noteikumiem, toties pārliecinošu dramaturģiju, kuras interesantākā nianse ir tā, ka gala rezultātam bieži nemaz nav tik liela nozīme kā spēlei kopumā. Es neesmu liels sporta cienītājs, bet uzskatu, ka NHL ir viena no brīnišķīgākajām lietām kā "nosist laiku". Tieši tāpēc, kad pirms divām nedēļām gaišā dienas laikā negaidīti uzradās iespēja apmeklēt 3. oktobra "NHL Premiere" Eiropas izrādi starp "St. Louis Blues" un "Detroit Red Wings" Globen arēnā Stokholmā, ne mirkli neienāca prātā to laist garām. Pirms gadiem pieciem es pats tam neticētu, taču šī jau bija otrā "dzīvā" NHL spēle manā mūžā (pirmā reize - pērnā gada martā, Air Canada centrā Toronto, "Maple Leafs" smags zaudējums pret "Boston Bruins").
Kāds tviterī komentēja, ka NHL Stokholmā esot tas pats, kas "Queen" koncerts Rīgā... Viena no mūsu nacionālajām īpatnībām ir izteikt smagus spriedumus par lietām, kuras nepārzinam, taču nenoliegšu, ka no Kanādas NHL pieredzes, Eiropas šovs atšķīrās gan. Sāksim ar akmeni globālā biļešu pārdevēja un arī šī pasākuma organizatora "Live Nation" dārziņā - nedaudz vairāk par 15 000 biļešu uz sestdienas spēli bija izpārdotas jau mēnešiem iepriekš. Ne pirmo reizi šī organizatora "izpārdotajos" pasākumos, arī sestdien ikvienā "Globen" sektorā bija redzamas neskaitāmas tukšas sēdvietas! Toties pirms spēles, netālu no metro satiktajam, lietū izmirkušajam melnādainajam "lieko biļešu" pārdevējam, rokā bija pamatīgs žūksnis ar nevienam nevajadzīgām, pieckārtīgi uzcenotām ieejas kartēm... It kā jau privātbizness paliek privātbizness, taču nedaudz šķiet absurdi, ja koncerns, kas mērķtiecīgi kļūst par monopolistu pasaules svarīgākajos sporta un mūzikas notikumos, taču tanī pat laikā Eiropā aizvien strādā ar milzīgiem zaudējumiem, turpina brutāli atmazgāt naudu. No vienas puses ir forši, ka Rīgā kāds var atļauties Moriseju rādīt 500 cilvēkiem, savukārt, uz tādiem notikumiem kā "NHL Premiere" ir mazas izredzes iegādāties biļetes par cenu, ko tās patiesībā maksā. No Kanādas pieredzes man visspilgtāk ir palicis atmiņā troksnis - jau stundu pirms spēles, skanot "nūmetāla" brīnumiem ar kārtīgi uzgrieztiem basiem, spēles apmeklētāji tiek uzlādēti gaidāmajam šovam. Stokholmā gan iesildīšanās, gan pati spēle pagāja krietni piezemētākās emocijās, nevienu "neiekustināja" arī kāda zviedru "AC/DC" kopija ar omulīgu solistu priekšgalā, kas īsi pirms mača sākuma nospēlēja divus grāvējus uz pilnas fonogrammas.
Pirmajās minūtēs pārsteidza kapa klusums ar kādu klātesošie vēroja hokejistu zibenīgo šaudīšanos pa ledu. Spēles gaitā tas pārtrūka tikai kādai no komandām gūstot vārtus, pirmo reizi jau pēc pirmajām 30 sekundēm, kad Detroita atklāja rezultātu. Temps milzīgs, "Red Wings" izskatās pārliecinoši un jau desmitajā minūtē ir panākuši trīs vārtu pārssvaru pret "Blues". "Aizmugures" dēļ trešie vārti netiek ieskaitīti un līdz pat vakara finišam iniciatīvu pārņem Sentluisa, kas arī uzvar, atstājot zviedrus gaužām apbēdinātus. Niklasa Lindstroma dēļ Detroitu viņi tomēr uzskatīja par "savējiem" (kaut nenoliegšu, ka daudz aizraujošāka par komandas zvaigžņu ieraudzīšanu, bija iespēja darbībā vērot "Red Wings" harizmātisko galveno trenneri Maiku Babkoku)...
Bet kā jau teicu, rezultātam, manuprāt, ir maza nozīme. Galvenās atšķirības - ledus laukuma izmēri (izrādās ir nerentabli Eiropā uzbūvēt ASV izmēra laukumu), apmeklētāju pasīvā priecāšanās (reklāmas paužu laikā klātesošie ļoti kūtri piedalījās ierastajos NHL video priekos - kameru noķertie skatītāji ne īsti gribēja trakot, ne bučoties...) un, protams, alus un hotdogu izmēri (bez komentāriem). Vai tie kļuva par šķēršļiem laba NHL hokeja baudīšanai? Pilnīgi un galīgi - nē!
Pasīva sporta vērošana ir forša. Taču nākamajā dienā līdzsvaram vajag arī kaut ko citu. Uz ausīm skanot Veina Koina dēmoniskajām vārsmām par ceļošanu laikā, dodos pastaigā uz Skeppsholmen salu, lai modernās mākslas muzejā apskatītu Salvadora Dalī izstādi. Dalī daiļradē orientējos vāji, neskaitot skulptūras, kas šur un tur sastopamas Londonā. Acīm redzot, arī muzejos iegriežos reti, jo tiešām pārsteidz garās rindas, ļaužu burzma un fakts, ka speciālas atlaides tiek piemērotas arī bezdarbniekiem. Kaut arī izstāde veidota kā Dalī un Frančesko Vecolī duets (Vecolī ir mūsdienu mākslinieks, kurš slavenību bildēm zīmē klāt asaras un ūsas), kas jau pamatā šķiet diezgan slidena ideja, par, iespējams, lielāko "joku pēteri" 20. gadsimta mākslā uzzinu daudz jauna. Ne pirmo reizi muzeju apmeklējumos, vissaistošākā šķiet speciāla video programma, kas demonstrē dokumentālus kadrus, kuros, piemēram, ierodoties Londonā, mākslinieks paredz lielpilsētā drīzu un fatālu eksploziju, vai kādā intervijā paziņo, ka netic Dalī mākslas nāvei. Turpat skatāma Disneja studijas īsfilma pēc Dalī darbu motīviem un arī Bunjuela "Andalūzijas suns". Bez gleznām un filmām, izstādē aplūkojami arī tērpi, instalācijas, reklāmas plakāti un noslēgumā arī lielformāta foto attēli, kurus uzņēmis Latvijā dzimušais fotogrāfs Filips Halsmans.
Iepriecina arī pastāvīgā ekspozīcija - lai arī uzsvars likts uz Skandināvijas autoru darbiem, te aplūkojami Matissa, Pikaso, Munka, arī Vorhola darbi. Dalī ekspozīcija "Moderna Museet" izstādīta līdz nākamā gada 17. janvārim. Vairāk info - šeit.
Entonijs Hogertijs ir tas pats Entonijs no "Antony & The Johnsons", kuriem pašā gada sākumā nāca klajā brīnišķīgs, nu jau piemirsts albums "The Crying Light". 5. janvāra naktī Entonijs viesojās britu dīdžeja Roba De Benka "draugu" raidījumā un, ejot cauri alfabētam, katram burtam piemēroja vienu sev tuvu dziesmu. Kā daudzi raidījumi, Benka "draugu" šova vairs nav. Taču no dažu gadu pārraidēm, tieši Hogertija divas stundas palikušas atmiņā kā muzikāli krāšņākais piedzīvojums, kurā dziesmas pastāstīja daudz jauna par šķietami pazīstamu mūziķi. Tāpēc šķita interesanti to visu piefiksēt arī atsevišķi, bez Entonija un Roba sarunām pa vidu. Vienkāršāk - šis ir tas, ko, visticamāk, Entonijs klausās uz austiņām lidmašīnā. Vai Bruklinas dzīvoklī. Vai gaidot iznācienu pirms kārtējā koncerta. Gan dažus no spožākajiem vokāliem mūzikas vēsturē, gan folka klasiku, gan savus draugus, gan Vorhola vampīru filmas skaņu celiņu...
