Kings Of Convenience - 10. oktobris, Kampnagel (K6), Hamburga, Vācija

"So we meet again after several years"...
Ledus aukstuma lietus uz mirkli ir pierimis. Pie Hamburgas kultūras centra "Kampnagel" pulcējas ļaudis, kas vizuāli atgādina filmu festivāla "Arsenāls" ierasto publiku - dažāda vecuma un sociālo slāņu intelektuāļus, vai vismaz tos, kas tādi izskatās vai par tādiem sevi uzskata. "Kampnagel" koncertzālē "K6" nekad iepriekš neesmu bijis. Godīgi sakot, pirms nedēļas man bija tikai aptuvens priekšstats kur Hamburga jāmeklē Vācijas kartē...
Pie "K6" ieejas pamanu dažus puišus, kuri, gaidot durvju vēršanos, tur rokās kabatas lieluma šaha dēlīti un ir iegrimuši partijā... Turpat netālu ļoti jauna meitene ar krietni vecāku draugu, arī kāds Erlenda Oijes stila atdarinātājs, kas krietni papūlējies, lai atrastu attiecīgas brilles un kārtīgi ieveidotu matus... Uz biļetes rakstīts, ka šis būs sēdošais koncerts, bet vietas numurētas nav, tāpēc, tipiski Vācijas "indie" koncertu scēnai, gluži kā budžeta aviokompāniju reisos, tie pirmie, kas tiks iekšā, arī trāpīs labākajās vietās. Tikai ieskrienot zālē, izrādās, ka pirmo sēdvietu rindu no skatuves šķir apmēram 15 metri. Šis laukums loģiski paredzēts tiem, kas koncertu vēlas skatīties stāvot kājās. Bez liekas vilcināšanās, esmu pie pašas skatuves, kuru no publikas nenorobežo apsardzes un fotogrāfu zona. Vēl pēc nieka 45 minūšu gaidīšanas svētkiem, tērpušies bezmaz tajās pašās drēbēs, kurās viņi pameta "Sapņu fabriku" 2006. gada vasarā (salīdzinot fotogrāfijas gan atklāsi, ka tas ir tikai atmiņu apmāns un literāra faktu izskaistināšana), Erlends un Ēriks kāpj uz skatuves!

Pirms trim gadiem, Latviju "Kings Of Convenience" apciemoja nejaušības pēc. Preses konferencē pirms koncerta, Erlends atzina, ka ārpus oficiālajām turnejām, kas parasti notiek tikai ap jauna albuma iznākšanas laiku, grupa sniedz dažus koncertus, no visiem piedāvājumiem izvēloties valstis, kurās viņi nav bijuši vai uz kurām vēlas aizceļot. Ik pa mirklim viņus var noķert kādā Skandināvijas rokfestivālā, pavisam nejauši var gadīties, ka dueta koncertam uzskriesi virsū kopā ar radiniekiem atpūšoties kādā eksotiskā kūrortā... Bet ar katru gadu tas notiek aizvien retāk, jo Ēriks Bergenā iekārtojis ģimenes ligzdu un kopā ar jaunu grupu gatavo debijas albumu, bet Erlendam jau vairākus gadus ir ļoti piesātināts turneju grafiks kopā ar Berlīnes čomiem "The Whitest Boy Alive". Šī gada augusts pārsteidz ar ziņu, ka "Kings Of Convenience" rudenī dosies Eiropas turnejā, koncertējot Skandināvijā, Vācijā, Lielbritānijā, Itālijā, Spānijā, Nīderlandē, Francijā, Portugālē, finišējot Norvēģijā.
Jaunajā albumā "Declaration Of Dependence" mēs dzirdam it kā labi pazīstamus, taču nobriedušākus un nopietnākus "Kings Of Convenience". Gan muzikāli, gan liriski Bergenas puikas ir kļuvuši daudz konkrētāki un pieaugušāki - dziesmu struktūrās daudz tiešāk atteikušies no popmūzikas šabloniem, aranžējumos no liekas melodiju izskaistināšanas, bet lirikās vairs nefigurē pārdomas vai vārdu spēles par filozofiskiem jautājumiem. "Decleration Of Dependence" vadmotīvs ir tieša un skaudra atklāsme, ka, ejot gadiem, ir neiespējami izvairīties no emocionālās atkarības pret cilvēkiem, kuri spēlējuši nozīmīgu lomu kādā dzīves posmā. Un "Kings Of Convenience" kā vienmēr nesniedz atbildes. Tikai ievelk rudenīgā skumju mūklājā un piedāvā klausītājam piedalīties pārdzīvojumā. Vairs nav svarīgi, vai tieši šim duetam piekarinātā "new acoustic movement" birka vēl darbojas, vai viņi bija pirmie, kuru dēļ tika lietots šis apzīmējums, vai vispār tāds "new acoustic movement" kādreiz bija un vai kāds to pamanīja. Svarīgāks ir fakts, ka divi draugi turpina radošo attīstību un, iespējams, ir ierakstījuši labāko dziesmu ciklu abu karjerā.

Pēc visa augšminētā, ikvienam grupas cienītājam ir tiesības "Kings Of Convenience" koncertā gaidīt līdzvērtīgas emocijas kā klausoties ierakstu. Ērikam un Erlendam, savukārt, ir visas tiesības, izmantojot reto kopā spēlēšanas mirkli, jauki izklaidēties, dziesmu problemātikas radītos pārdzīvojumus atstājot uz fanu vinila atskaņotājiem.
Hamburgā Ēriks ir ieradies mierpilns, savukārt no Erlenda kā allaž jau pirmajās minūtēs gāžas egocentrisma pārpilnība, un šovakar, it kā par kaut ko sakreņķējies, it kā nē, viņš vairākkārt šo mēģinās pārveidot par savu solo koncertu. Pirms diviem mēnešiem, koncertējot ar "Whitest Boy Alive" "Pukkelpop" festivālā, Oije bija pilnīgi cits cilvēks - ar citu frizūru, citu attieksmi pret publiku un šķietami daudz apmierinātāks ar dzīvi kopumā. Turot rokās akustisko ģitāru, viņa "stage persona" ir pārvērtusies, un visai drīz pat nedaudz sāks kaitināt mūziķa centieni "Kampnagel" zālē ieviest "savu kārtību" - lūdzu nefotogrāfējiet, lūdzu nesmejieties, lūdzu dziediet, lūdzu dejojiet... Piedevām tam, kaut kas ir atgadījies ar Erlenda klavierspēles prasmi, kas šovakar ir pazudusi un ir kļūdpilna - kā visus drauga izgājienus, Ēriks to uztver stoiskā mierā, nedaudz pasmīnot.
Negaidīti, koncerts tiek atklāts ar Ērika dziedāto "My Ship Isn't Pretty", kas no visiem jaunā albuma gabaliem īpaši izceļas, atgādinot tautasdziesmas noskaņu. Līdz ar pirmajiem akordiem "Kampnagel" publikā valda kapa klusums un koncertzāles akustika ir nevainojama, tā ļauj izgaršot katras dzirdamās skaņas niansi. Seko "Declaration Of Dependance" ievadskaņdarbs "24-25", kura noslēgumā Oijes izpildījumā publiku pāršalc smeldzīgākais ģitāras solo, kāds, iespējams, dzirdēts daudzu gadu garumā. Uz karstām pēdām jaunā albuma prezentāciju turpina skaudrā "Me In You" un "Second To Numb". Lielākā daļa grupu, kas apgrozās publikas priekšā gandrīz desmit gadu, šajā mirklī spēlētu kādu no saviem lielākajiem hītiem. Bet Erlends un Ēriks turpina ar "saimoniski garfunkeliskāko" jaunās plates gabalu "Power Of Not Knowing", kas, man par lielu izbrīnu, tiek veltīts... Man. Nē, diez vai viņi atceras pēckoncerta ballīti, kas līdz pat rītausmai gāja vaļā "I Love You" bārā, taču esmu vienīgais, kas pēc dziesmas pieteikšanas aplaudē...
"Kings Of Convenience" pirmo albumu klasikas krājumi tiek atvērti ar "I Don't Know What I Can Save You From", bet uz karstām pēdām, atpakaļ pie svaigākajām dziesmām - neraugoties uz nemitīgiem "Toxic Girl" un "Misread" pieprasījumiem no publikas, koncerta pamatlaikā nenoskanēs "tikai" divi jaunā albuma skaņdarbi.
Pēc akustiska ievada (drīzāk pirmās koncerta puses) uz skatuves kāps arī Rīgā dzirdētais basists Dāvids Bertolīnī (šoreiz arī kontrabasista lomā) un vijolnieks Tobiass Hets - abi vīri laiku pa laikam pavada dueta koncertus un dzirdami visos grupas ierakstos. Vakara kulminācija tiek atstāta "encore" daļai, pamatlaikā no vecajiem gabaliem vēl dzirdam tikai "Loves Is No Big Truth" un "Misread", taču finišs ar jaunā singla "Boat Behind" piedziedājuma publikas līdzdziedāšanu parāda, ka, iespējams, "Decleration Of Dependance" atrodams arī grupas līdz šim lielākais hīts. "Kāpēc Itālijā mēs tiekam spēlēti pa radio ar tādu pašu biežumu kā visas "meinstrīma" grupas, bet Vācijā mūsu dziesmas neskan?", retoriski publikai vaicā Oije. Un šovakar Hamburga viņam nespēj argumentēti atbildēt...

Pirmās "piedevas" uzsāk Erlenda pingponga izrāde. Rekur fragments no tās beigām un arī turpinājums:

Ja godīgi, es domāju, ka Oije šo nebija domājis kā joku, bet redz kā sanāca... Pēc tam atpakaļ nostaļģijā mūs iemetīs "Homesick" un "Know How", bet otro reizi vakara varoņi mēģinās pamest skatuvi ar "Toxic Girl". "Uzreiz pēc koncerta es paņemšu leptopu un tepat blakus esošajā klubā uzspēlēšu pāris dziesmas!", vakara turpinājumu piesaka Oije! Vispirms gan simto reizi visiem kopā jānodzied "I'd Rather Dance With You", pirms kuras Erlends sēdošajai publikas daļai pirmo reizi vakara gaitā vācu valodā palūgs pamest sēdvietas un pats pievienosies dejotājiem, dziesmu izpildot pūļa vidū!

Pēc koncerta Ēriks paraksta reklāmas papīrīšus un pievērš uzmanību turnejas t-krekliem, bet Erlends jau atrodas citā "Kampnagel" zālē, kas iekārtota kā deju klubs. Šovakar neviens nebēdāsies, pat ja izrādīsies, ka vecajiem draugiem šis tas sanāk aizvien švakāk... Oijes diskotēkā ar garām pauzēm skan "Whitest Boy Alive", "Phoenix", tad pēkšņi "Stone Roses - Fools Gold", kas tiek "nofeidots" pēc trim minūtēm, lai pēc pagaras pauzes ieskanētos "The Clash - Rock The Casbah". Piedod, Erlend, bet šādu dīdžejsetu var nospēlēt arī mana drauga četrgadīgā meita...