trešdiena, 2009. gada 30. septembris

Helsinku Vudstoka (par šo un to)

Šodien biju noliktavā (sauksim to tā). Tā kā kopš 2005. gada esmu mainījis dzīves vietu reizes četras, liela daļa taustāmas mūzikas atrodas tur. Skaņu platēm, starp citu, nāk tikai par labu, ja tām regulāri neuzbrūk divi ļoti muzikāli kaķi, ja tās mājas ballītēs "neskrečo" bērnības draugi, un, galu galā, ir mūzika no kuras ir jāatpūšas. Un gan jau mūzikai ir jāatpūšas arī no manis... Bet tā kā rītvakar "I Love You" kafejnīcā spēlēšu otro "strictly vinyl" setu mēneša laikā (nekādu cd, nekādu I-podu, McBuku, ārējo hd, tikai 100% vinila skaņu plates), vakars izvērties pilns ar piemirstām atmiņām. Piemēram, biju pārliecināts, ka Nika Dreika "Five Leaves Left" ir skumjākais rudens tematikai veltītais albums, bet šovakar Dreikā es dzirdēju daudz prieka. Tagad skan "Rebelski" albums "Stickers On Keys" - lai arī klausos to vismaz piecdesmito reizi mūžā, esmu pārliecināts, ka tas nekad nav skanējis tik labi.


Bet nu pie lietas - pagājušo nedēļas nogali pavadīju Helsinkos. Mans dārgais draugs Valdis Vasarnieks tur nosūtīts aģentūras uzdevumā apgūt jaunus projektus un mācās tos vēl labāk uzrakstīt. Visi tie, kas vasarā sekoja līdzi stāstiem, to tāpat zina no galvas. Ļoti drūma un auksta pilsēta. Nežēlīgi, bet šī varētu būt pēdējā vieta, kurā es nolemtu svinēt jebkādus svētkus, kamēr Valdis jau štuko par maģistra grāda dabūšanu tieši tur. Runājām daudz un dikti par lieliem plāniem, par nākotni.
Un, protams, kā nu bez kultūras pasākumiem. Viens patiešām bija - Anga Lī jaunā filma "Taking Woodstock".

Lai arī droši var diskutēt par paviršībām varoņu raksturos, kā arī dīvaino, manuprāt, bezjēdzīgo vizuālo risinājumu, ik pa laikam sadalot ekrānu vairākās daļās, vienu un to pašu situāciju attēlojot no vairākām perspektīvām, tomēr pirmo aktierfilmu, kas veltīta rokfestivālam, visumā vērtēju ar plusa zīmi. Jo tā parāda to, ko, protams, var uzrakstīt, taču cilvēkam, kas nekad nav bijis milzīgā rokfestivālā, pieņemu, ir grūti saprast. Pat ja esi niecīga daļa no liela brīnuma, tu kļūsti par daļu no tā, jo atrodies vienā laukā ar tūkstošiem cilvēku, kurus vieno kopīgas intereses, iespējams arī pasaules uztvere. Vari skatīties grupas, šļūkt pa dubļiem vai ielīst hipiju busiņā un, skanot "Love" doties pirmajā LSD "tripā" - vienalga, vēl aizvien tu atrodies brīnumā! Arī mūžseno atskārsmi, ka "festivāls nekad nebeidzas", uzskatu, ka Lī parādījis meistarīgi. Un tā kā tāpat kino neko prātīgāku šobrīd nerāda, tad filmu iesaku noskatīties!
Nākamgad, starp citu, tieši ap Līgo, Līgo, Līgo (...) aprit precīzi 40 gadi kopš pirmās Glāstonberijas. Biļetes pārdošanā šo svētdien! Būs krāšņi!

otrdiena, 2009. gada 22. septembris

Skaņu aparatūra

Nupat ieslēdzu dzīvoklī siltumkatlu. Un dažas minūtes vēlāk uzzināju, ka šī bija pirmā rudens diena. Nevaru nevienu iepriecināt - man iet dikti interesanti un mūzika arī ir ļoti interesanta!

Uzskatu, ka varam būt tikai laimīgi, ka ir tādi "Kings Of Convenience". Divi, tempermentā un raksturos atšķirīgi bērnības draugi, kuri tomēr ik pa mirklim atkal satiekas un kopā uzspēlē. Un redz kā, Erlenda teiktais, ka jauns albums būs jāgaida ļoti ilgi, nav piepildījies.
Mums pret viņiem drīkst būt lielas prasības. Piemēram, gara acīm redzu šī albuma recenziju ikvienā Latvijas vadošajā portālā, kurā kritiķi apcer abu jaunskungu nespēju sacerēt jaunas, unikālas melodijas. Taču "Decleration of Dependance" ir kā jauka tikšanās ar veciem draugiem, no kuriem es, piemēram, negaidu jaunus, grandiozus hītus, kurus varētu nogalināt saldu Holivudas melodrāmu skaņu celiņi, negaidu popmozas orķestrācijas, žanru kolāžas vai muzikālus apvērsumus. Jo esmu pārliecināts, ka "Bergenas puiku" mūziku tās cienītāji uztver ļoti emocionāli un tos, kuri to vēlēsies, šis albums emocionāli sagraus un uzlādēs vienlaikus.


Sufjans Stīvenss ir sarakstījis baletu, simfoniju, mūziku filmai, ... Kā vienmēr, kaut ko ļoti interesantu un negaidītu. 40 minūšu abstraktā instrumentālā opusa vidū pēkšņi orķestri sāk pārklāt IDM ritmi, bet jau pēc trim minūtēm viss ir atpakaļ vecajās sliedēs.



Ultimate "Guilty Pleasure" of the year has landed! Ir tikai divas iespējas - vai nu sliktas sēnes ir ēdis Tiesto vai arī "Sigur Ros" solists Jonsī! Iznākums ir tik grandiozi atbaidošs, ka baidos uz zemes nav tik lielas tehno arēnas, kurā ar šo abu dižgaru kopdarbu kāds uzdrošinātos atklāt dīdžejsetu...
Ja nu vienīgi Ogres estrāde...
Tiësto feat Jónsi - Kaleidoscope by lucidpr

Ja tavā, jebkāda formāta mūzikas kolekcijā ir kaut kas no Konora ("Bright Eyes") un Džima ("My Morning Jacket") līdzšinējiem darbiem, vilties folka monstru pirmajā albumā nebūs iespējams. Ja vēl tev patīk arī "M. Ward" daiļrade (ne gluži mana tējas krūze), šis tev ir jāklausās visu rudeni daudz un skaļi! Interesanti, ka supergrupa "Monsters Of Folk" dibināta daudzus gadus iepriekš, un, lieku roku uz sirds, līdz šī gada augustam neko par to nebiju dzirdējis, kaut divu grupas dalībnieku daiļradi vērtēju ļoti augsti!


Pasaules labākā dzīvā grupa, kas pirms dažiem gadiem ar skaņu plati "At War With Mystics" noslēdza triloģiju par dzīves jēgu, robotiem, sportu, mīlestību, asinīm un kosmosu, šoruden atgriežas ar dubultalbumu "Embryonic". Vakar es to noklausījos Stīvena Kolbēra mājas lapā, taču šodien vairs neatradu... Smags skaņu un noskaņu uzbrukums 80 minūšu garumā, kurā Karena O ("Yeah Yeah Yeahs") atdarina dzīvniekus, Deivs Frīdmens būvē kosmosa kuģi un Koins dzejo par attiecībām. 90% Latvijas iedzīvotāju šeit dzirdamais atgādinās putekļsūcēja vai veļasmašīnas trokšņus, kas gan ne mirkli nemazinās "The Flaming Lips" psihodēlijas iedarbību un kvalitāti!
The Flaming Lips "I Can Be A Frog"



Berlīnes eksperimentētāji brāļi Lipoki vienā grupā ar Ludoviko Einaudi... "Whitetree" albums "Claudland" iznācis jau martā, bez skaļas reklāmas un publikas ovācijām. Daži tā skaņdarbi apstādina laiku un līdz ar to arī citus, kā pēkšņi izrādās, gaužām nesvarīgus procesus...


Pagājušajā piektdienā spēlēju Jelgavas klubā "POST", kas, starp citu, interjera ziņā ir skaistākais klubs, kurā jebkad esmu uzstājies... Tur arī pirmo reizi izmēģināju "Fake Blood" jaunāko singlu "I Think I Like It", kas, bez garas iedziļināšanās un liekvārdības, ir viens no gada skaistākajiem disko skaņdarbiem!

Savukārt sestdien, pirmo reizi mūžā biju Tartu. Un pirmo reizi mūžā spēlēju diskotēku "ārzemēs"... Vakaru Genialistide klubā ievadīja trīs grupas. Divas no tām nebija nekas īpašs, taču Everta un drakonu laikā, es novērsos no leptopa un ar lielāko prieku noklausījos puišu uzstāšanos. Vakara beigās, pēc daudzu A Le Coq alu likvidēšanas, viņiem ieteicu sadedzināt visus "Radiohead" albumus... Varbūt tā nevajadzēja darīt (zēni apvainojās), jo talantīgāku igauņu grupu es tomēr nekad neesmu dzirdējis. Gaidam albumu un gaidam viņus Rīgā!
Ewert And The Two Dragons - The Hills Behind The Hills

...un Ziemassvētki šogad sāksies ātrāk kā citus gadus un būs daudz jaukāki. Jo Bobs Dilans ir ierakstījis Ziemassvētku dziesmu albumu, kura ienākumus viņš ziedos dažādām labdarībām. Un Dilanu aizskart drīkst tikai pats Dilans! Tā kā šššššššššš... Un priecīgus Ziemassvētkus!

trešdiena, 2009. gada 9. septembris

Kristapa sargi

Bišķiņ par kino. Jeb "Rīgas sargi" vs "Nacionālais Kino centrs" ("Lielā Kristapa" žūrija, nomināciju saraksts, u.t.t.).

Lielbudžeta filmas autori ir neizpratnē par žūrijas sastāvu un vērtēšanas kritērijiem, kā savu galveno trumpi uzrādot filmas sensacionālos panākumus. Gājiens izdomāts visai viltīgs, jo, manuprāt, pretējā frontei būs sarežģīti izspēlēt kaut vienu, arī "vienkāršajai" tautai saprotamu argumentu. Paskat, 1997. gadā, ASV Kinoakadēmija pievēra acis uz vairākiem mākslinieciskiem negludumiem un pasaules ienesīgāko filmu, Džeimsa Kamerūna "Titāniku" apbēra ar Oskariem. Kā līdzīgus piemērus gribētu minēt gan BAFTA (British Academy of Film), gan Francijas Cēzaru neseno gadu balvu sarakstus.

Kāpēc gan arī mēs šoreiz nevarētu ņemt piemēru no lielajiem brāļiem un godināt vienīgo pašmāju filmu, par kuru, patiešām nešaubos, aizvadīto divdesmit gadu laikā ir dzirdējuši visvairāk latviešu? Interesanti, ar kādu argumentāciju "Nacionālais Kino centrs" spētu pierādīt, ka "Lielais Kristaps" parastajam Latvijas skatītājam jāuztver kā pasaules dižāko festivālu (nevis konkrētas valsts kino akadēmijas) balvas, kas tiek piešķirtas filmām, kurās spoža profesionalitāte attīsta globālo kino izteiksmes valodu?

Aplūkojot visus lietas apstākļus, dīvaina šķiet arī "Rīgas sargu" autoru reakcija! Tak neviens neliedz uztaisīt pašiem savu balvu (tā noteikti TV reitingos apsteigtu jebkuru valsts kultūras balvu pasniegšanu!) vai, netaisot reklāmu "Lielajam Kristapam", turpināt pelnošos šedevrus ražot ar tādu biežumu, kāds vien iespējams. Ja filmu ir noskatījušies 300 000 skatītāju, uzskatu, ka ar to pietiek, lai secinātu, ka konkrētā darba radošā kompānija ir pierādījusi sevi Latvijas kino industrijā kā unikālas biznesa haizivis un spēj nodrošināt nākotni pašu spēkiem (šķiet tikai loģiski, ka neliela valsts ar nelielu ekonomiku jo īpaši atbalsta tos, kuriem ir mākslinieciski inovatīvas idejas un kuri to realizāciju nespēj atļauties).

Nenostājos nevienā pusē un neapšaubu abu "kino ķezā" iesaistīto profesionalitāti! Taču, ja A. Ēķis un A. Grauba oficiālā vēstulē valsts institūcijām paziņo, ka "nav neviena izskaidrojuma (...) kāpēc Nacionālais kinocentrs nespēj nodrošināt fundamentāla kinoindustrijas segmenta, ko veido "Rīgas sargi", adekvātu izpratni", un ja tos īsti nevar atrast arī parasts Latvijas kino skatītājs, tad, lai cik labi viņš pazītu un respektētu kinocentra darbiniekus un "Lielā Kristapa" žūrijas locekļus, lai kāds arī būtu viņa viedoklis par "Rīgas sargiem", tam nabaga cilvēkam gribas, lai kino inteliģence nāk klajā ar saprotamu izskaidrojumu!

Var jau būt, ka pārvērtēju lietas būtību, bet man šķiet, ka šis ir nopietns uzbrukums nopietnam valsts kultūras segmentam. Un "galvenā priekšnieka" vietā, es teiktu: "atbildes variantus uz galda rīt, 9:00!"

svētdiena, 2009. gada 6. septembris

sunday bloody sunday - 10 Lielā Vakara atmiņu pastkartes

Pēc ceturtdienas 23:00 sākās ballīte, kas norima tikai šorīt ap sešiem... Lai rīt nenogulētu pirmo pusdienslaika ēteru, tiku piespiedu kārtā pamodināts vienpadsmitos. Jūtos draņķīgi, pateicos...

Tā vietā, lai piekārtotu māju, klausos jauno "Jamie T" albumu, kas ir fantastisks, un skaipā čatoju ar Valdi Vasarnieku. Lūk, neliels fragments no mūsu sarunas:

ES: man vakar naktī Satellites LV prasīja kā iet Vasarniekam...
VASARNIEKS: opā.. bet kā tas var būt, ja man pašam liekas ka pa to Vasarnieku zin tikai pāris meitenes, kuras bija lielā vakara fanes
ES: Valdi, kopš izskanēja pēdējais "Lielais vakars", ik pa desmit minūtēm uz ielas man nāk klāt cilvēki, kas mani apkampj, spiež roku, u.t.t. Un es nevienu no viņiem nepazīstu! Tā ir atbilde uz Tavu jautājumu.

Kāda sajūta būs rīt ap deviņiem vakarā, taisot vakariņas un skatoties Conan O' Brien šovu, varu tikai minēt. Bet kā labi zināmā Džārmuša filmā teica Murejs: "Well, the past is gone, I know that. The future isn't here yet, whatever it's going to be. So, all there is, is this. The present. That's it."
Piedāvāju desmit muzikālas "Lielā Vakara" atmiņu pastkartes, nenoteiktā secībā!

Arctic Monkeys - Fake Tales Of San Francisco
2005. gada maijs. Kopā ar visādām jaunām dziesmām, "Lielajā vakarā" pirmo reizi ieskanas Šefildas desmitgades varenākā grupa. ... Bez komentāriem.


Gnarls Barkley - Crazy
Dj Dangermouse šo ievietoja kaut kādā blogā, bez paskaidrojumiem, kas tas ir un ko ar to darīt. Pēc sešu mēnešu pamatīgas drillēšanas pa vakariem, "Crazy" visur pasaulē bija pirmajā vietā...

Baz Luhrman - Everybody's Free (To Wear Sunscreen)
Pirms cilvēki internetā mainījās ar mp3 failiem, ļoti iecienīta bija .doc failu lejupielāde. Bazam Lurmenam (jā, tam pašam, kurš man ir parādā četrus latus par biļeti uz "Australia") 98. gadā viens .doc fails tik ļoti iepatikās, ka pāris stundu laikā tas tika iemūžināts skaņdarbā. Pēc gandrīz desmit gadiem, vakaros to izvilkām no apputējuša dziesmu skapja.

Goran Gora - Slow Down (demo)
Šitas youtūbē nemaz nav pieejams, tāpēc piedāvāju rokgrupu Goran Gora no nesena festivāla. Lai vai kā tur būtu, 2005. gada pavasarī, Baldones kino teātrī, kopā ar pārdesmit citiem "Pajāt Rekords" atskaites koncerta apmeklētājiem, es biju pilnīgi drošs, ka jauneklis ar ģitāru un slāvisko iesauku ir desmitgades notikums Latvijas dziesminieku skatuvē...

Peter, Bjorn & John - Young Folks
Šīs dziesmas promo cd es pārvedu no 2005. gada Roskildes festivāla. Līdz svilpošanai mobilajos telefonos gan bija jāpagaida divi gadi...

Four Tet - Smile Around The Face
Kādu dienu pierunāšu Kjeranu ar abiem leptopiem atbraukt uzspēlēt uz kuģa vai kādā vecā rūpnīcā, jo eksperimentālas elektroniskās mūzikas pasaulē dzīvajos koncertos viņš ieliek kloķi visiem un visām! Bet, kad šo sāku spēlēt pa radio, Artis Volfs ar spīdošām acīm paziņoja: "Tu esi pilnīgi nojūdzies!"

Sigur Ros - Staralfur
Pirms koncerta Rīgā, viens no viņiem nekad neizskanējušā intervijā man teica: "Vanilla Sky bija kļūda. Life Aquatic, tieši pretējais."

Kings Of Leon - California Waiting
Kings Of Leon skanēja daudz arī visādos raidījumos pirms "Lielā Vakara", taču diemžēl sekss uz uguns un viss no tā izrietošais sakrita ar vakara ziedu laikiem. Un gan jau Selebs pēc kāda laika atkal izdomās atdarināt sliktas tabletes ēdušu vāveri... Gluži kā toreiz, kad zāle bija zaļāka un tika uzņemts šis video.

Empire Of The Sun - Walking On A Dream
Viens no retajiem gadījumiem, kad pēc pusgada aktīvas rotācijas vakaros, nebūt ne globāls supergrāvējs aizkāpj līdz pirmajai vietai Latvijā.

M83 - Lower Your Eyelids To Die With The Sun
M83 2005. gada plate Before The Dawn Heal Us bija pirmais "Lielā Vakara" nedēļas albums, bet šī skaņdarba pirmā minūte gan atklāja, gan noslēdza "Miera mūziku". Šo opusu pirmo reizi dzirdēju tā gada pirmajās dienās, mirklī, kad aiz virtuves loga plosījās lielākā vētra, kas Latvijā bijusi mana mūža laikā. Fatāli, apokaliptiski un neaizmirstami...

ceturtdiena, 2009. gada 3. septembris

To Whom It May Concern

3. septembra vakarā pēdējo reizi Radio SWH ēterā izskanēja manis veidotais un vadītais raidījums "Lielais vakars"! Šo ierakstu ir aizliegts pārpublicēt vai izmantot medijos, vienkārši uzskatu, ka esmu parādā kaut nelielu paskaidrojumu ilggadējiem radio klausītājiem, kas par raidījuma beigšanos uzzināja pēkšņi un negaidīti.


Q: Kā tas tā varēja notikt?

A: Piedāvāju ķēdes reakciju!
1) "Lielais vakars" skanēšanas vēsturē tikai reizi ir bijusi klausītākā vakara radio pārraide Latvijā , un tas bija 2005. gada vasarā. Kopš tā laika vienmēr reitingos esam zaudējuši popmūzikas radiostacijām, kurās šajā laikā ēteru apkalpo roboti.

2) Radio reklāmas apgrozījums Latvijā šogad ir krities par 35 %!

3) "Mūzikas biznesa modelis ir mainījies. Vecais modelis bija šāds: radio nospēlē dziesmu, tad MTV parāda tās videoklipu un ierakstu kompānija tikai vēro kā tiek pārdoti ieraksti. Nekā no tā vairs nav - MTV gandrīz vairs nerāda videoklipus un radio spēlē dziesmas, kas ir paredzētas specifiskai mērķauditorijai - baltajām sievietēm, vecumā no 35 līdz 45.", Irving Azoff, "Annals of Entertainment", New Yorker, Aug. 10, 2009, p.42

Precīzāk, mūzikas industrija un mūzikas radio šodien ir divas dažādas lietas, kas principā vairs nesadarbojas. Komercradiostacijām nav nekāda interese atskaņot mūziķus, kuru koncerti tiek regulāri labi apmeklēti un kuru ieraksti uzrāda labus pārdošanas rādītājus. Par jaunu mūziku, kas vienmēr ir bijusi mana radio rokraksta neatņemama sastāvdaļa, labāk šoreiz paklusēsim...

Var strīdēties vai šī globālā teorija ir attiecināma uz Latvijas situāciju, taču liela daļa Latvijas radiostaciju jau labu laiku pieder globāliem koncerniem, kas, loģiski, lieto savas teorijas.


Q: Kas notiks tālāk?
A: Sākot no pirmdienas, 7. septembra, Radio SWH ēterā priecēšu klausītājus katru darba dienu no 11:00 rītā. Protams, gan muzikāli, gan saturiski būs jāpartrauc daļa no "hārdkora", kas, manuprāt, brīnišķīgi iederējās vakaros, taču desmitkārtīgi lielāka auditorija garantē, ka varēšu iegūt daudz lielāku materiālo un morālo atbalstu jaunu ideju pilnveidošanai.
Pēc speciālistu aprēķiniem, mēnešus divus būšu viegli aizkaitināms, jo dienas ritma maiņa prasīs pamatīgus pūliņus. Galu galā, ticu, ka viss būs kārtībā - kā ir, tā jādzīvo!


Pie tam, ar radio nebeidzas ne mana, ne tava dzīve. Pirms pieciem gadiem, ārpus radio viļņiem, mūziku spēlēju piepīpētos Vecrīgas pagrabos pārdesmit cilvēkiem, tagad mana "stage persona", "alter ego" jeb "vienalga kā to sauc" Pop Beats Poetry klātienē izklaidē tūkstošiem cilvēku katru mēnesi un jau pēc dažām nedēļām spers pirmos soļus starptautiskajos ūdeņos, uzstājoties Tartu un Helsinkos.

Un es tavā vietā iegaumētu arī tomsgrevins.blogspot.com adresi... ;)

This Is It! Oasis ir izjukuši, Maikla Džeksona biļešu naudu aizvien neesmu saņēmis atpakaļ un reiz ar NRTP godalgu apbalvotais "Lielais vakars" ir vēsture.


Ir īstais brīdis paspiest roku Laurai par palīdzību, Blūmam par teicamo startu, Līvai, roņiem, Žildem, Rudakam un Veitneram par jaunās mūzikas informācijas apmaiņu, Martai par uzslavām un kritiku, visiem Pagraba mūziķiem par dziesmām (es jūs nepametīšu - bišķiņ atpūtas un kaut ko izdomāsim!), mūziķiem par dzīvajiem koncertiem, ekspertiem par komentāriem, Vasarniekam par ticību nākotnei un milzīgs paldies jums, kas to visu noklausījāties...

Paldies Ivetai, Lotei, Intam, Raimondam, Elīnai, Vitālijam, Rozei, Kalvim, Lindai, Rodijam, Dagnim, Eduardam, Krišam, Normenam, Mārim... Visiem Jāņiem, Madarām, Ievām, Mārtiņiem... Es zinu, ka kādu esmu aizmirsis... Piedod, ja tā...


Paldies Radio SWH, kas mums visiem deva iespēju satikties - aizvadītos četrus gadus un astoņus mēnešus es nekad neaizmirsīšu.


Lai līst šampanietis! Un patīkams satraukums par tām nezināmajām, jaukajām lietām, kas mūs visus sagaida jau tuvākajā nākotnē, lai tikai pieaug spēkā!








Paklanos.