Helsinku Vudstoka (par šo un to)

Šodien biju noliktavā (sauksim to tā). Tā kā kopš 2005. gada esmu mainījis dzīves vietu reizes četras, liela daļa taustāmas mūzikas atrodas tur. Skaņu platēm, starp citu, nāk tikai par labu, ja tām regulāri neuzbrūk divi ļoti muzikāli kaķi, ja tās mājas ballītēs "neskrečo" bērnības draugi, un, galu galā, ir mūzika no kuras ir jāatpūšas. Un gan jau mūzikai ir jāatpūšas arī no manis... Bet tā kā rītvakar "I Love You" kafejnīcā spēlēšu otro "strictly vinyl" setu mēneša laikā (nekādu cd, nekādu I-podu, McBuku, ārējo hd, tikai 100% vinila skaņu plates), vakars izvērties pilns ar piemirstām atmiņām. Piemēram, biju pārliecināts, ka Nika Dreika "Five Leaves Left" ir skumjākais rudens tematikai veltītais albums, bet šovakar Dreikā es dzirdēju daudz prieka. Tagad skan "Rebelski" albums "Stickers On Keys" - lai arī klausos to vismaz piecdesmito reizi mūžā, esmu pārliecināts, ka tas nekad nav skanējis tik labi.


Bet nu pie lietas - pagājušo nedēļas nogali pavadīju Helsinkos. Mans dārgais draugs Valdis Vasarnieks tur nosūtīts aģentūras uzdevumā apgūt jaunus projektus un mācās tos vēl labāk uzrakstīt. Visi tie, kas vasarā sekoja līdzi stāstiem, to tāpat zina no galvas. Ļoti drūma un auksta pilsēta. Nežēlīgi, bet šī varētu būt pēdējā vieta, kurā es nolemtu svinēt jebkādus svētkus, kamēr Valdis jau štuko par maģistra grāda dabūšanu tieši tur. Runājām daudz un dikti par lieliem plāniem, par nākotni.
Un, protams, kā nu bez kultūras pasākumiem. Viens patiešām bija - Anga Lī jaunā filma "Taking Woodstock".

Lai arī droši var diskutēt par paviršībām varoņu raksturos, kā arī dīvaino, manuprāt, bezjēdzīgo vizuālo risinājumu, ik pa laikam sadalot ekrānu vairākās daļās, vienu un to pašu situāciju attēlojot no vairākām perspektīvām, tomēr pirmo aktierfilmu, kas veltīta rokfestivālam, visumā vērtēju ar plusa zīmi. Jo tā parāda to, ko, protams, var uzrakstīt, taču cilvēkam, kas nekad nav bijis milzīgā rokfestivālā, pieņemu, ir grūti saprast. Pat ja esi niecīga daļa no liela brīnuma, tu kļūsti par daļu no tā, jo atrodies vienā laukā ar tūkstošiem cilvēku, kurus vieno kopīgas intereses, iespējams arī pasaules uztvere. Vari skatīties grupas, šļūkt pa dubļiem vai ielīst hipiju busiņā un, skanot "Love" doties pirmajā LSD "tripā" - vienalga, vēl aizvien tu atrodies brīnumā! Arī mūžseno atskārsmi, ka "festivāls nekad nebeidzas", uzskatu, ka Lī parādījis meistarīgi. Un tā kā tāpat kino neko prātīgāku šobrīd nerāda, tad filmu iesaku noskatīties!
Nākamgad, starp citu, tieši ap Līgo, Līgo, Līgo (...) aprit precīzi 40 gadi kopš pirmās Glāstonberijas. Biļetes pārdošanā šo svētdien! Būs krāšņi!