pirmdiena, 2009. gada 5. oktobris

Hokejs un Dalī

Jau kādu laiku atpakaļ atklāju, ka NHL hokejs palīdz sakārtot domas un atslēgties no informācijas pārbagātības. Man šķiet, ka jebkura NHL hokeja spēle ir augstas klases izrāde ar nosacītiem noteikumiem, toties pārliecinošu dramaturģiju, kuras interesantākā nianse ir tā, ka gala rezultātam bieži nemaz nav tik liela nozīme kā spēlei kopumā. Es neesmu liels sporta cienītājs, bet uzskatu, ka NHL ir viena no brīnišķīgākajām lietām kā "nosist laiku". Tieši tāpēc, kad pirms divām nedēļām gaišā dienas laikā negaidīti uzradās iespēja apmeklēt 3. oktobra "NHL Premiere" Eiropas izrādi starp "St. Louis Blues" un "Detroit Red Wings" Globen arēnā Stokholmā, ne mirkli neienāca prātā to laist garām. Pirms gadiem pieciem es pats tam neticētu, taču šī jau bija otrā "dzīvā" NHL spēle manā mūžā (pirmā reize - pērnā gada martā, Air Canada centrā Toronto, "Maple Leafs" smags zaudējums pret "Boston Bruins").

Kāds tviterī komentēja, ka NHL Stokholmā esot tas pats, kas "Queen" koncerts Rīgā... Viena no mūsu nacionālajām īpatnībām ir izteikt smagus spriedumus par lietām, kuras nepārzinam, taču nenoliegšu, ka no Kanādas NHL pieredzes, Eiropas šovs atšķīrās gan.
Sāksim ar akmeni globālā biļešu pārdevēja un arī šī pasākuma organizatora "Live Nation" dārziņā - nedaudz vairāk par 15 000 biļešu uz sestdienas spēli bija izpārdotas jau mēnešiem iepriekš. Ne pirmo reizi šī organizatora "izpārdotajos" pasākumos, arī sestdien ikvienā "Globen" sektorā bija redzamas neskaitāmas tukšas sēdvietas! Toties pirms spēles, netālu no metro satiktajam, lietū izmirkušajam melnādainajam "lieko biļešu" pārdevējam, rokā bija pamatīgs žūksnis ar nevienam nevajadzīgām, pieckārtīgi uzcenotām ieejas kartēm... It kā jau privātbizness paliek privātbizness, taču nedaudz šķiet absurdi, ja koncerns, kas mērķtiecīgi kļūst par monopolistu pasaules svarīgākajos sporta un mūzikas notikumos, taču tanī pat laikā Eiropā aizvien strādā ar milzīgiem zaudējumiem, turpina brutāli atmazgāt naudu. No vienas puses ir forši, ka Rīgā kāds var atļauties Moriseju rādīt 500 cilvēkiem, savukārt, uz tādiem notikumiem kā "NHL Premiere" ir mazas izredzes iegādāties biļetes par cenu, ko tās patiesībā maksā.
No Kanādas pieredzes man visspilgtāk ir palicis atmiņā troksnis - jau stundu pirms spēles, skanot "nūmetāla" brīnumiem ar kārtīgi uzgrieztiem basiem, spēles apmeklētāji tiek uzlādēti gaidāmajam šovam. Stokholmā gan iesildīšanās, gan pati spēle pagāja krietni piezemētākās emocijās, nevienu "neiekustināja" arī kāda zviedru "AC/DC" kopija ar omulīgu solistu priekšgalā, kas īsi pirms mača sākuma nospēlēja divus grāvējus uz pilnas fonogrammas.

Pirmajās minūtēs pārsteidza kapa klusums ar kādu klātesošie vēroja hokejistu zibenīgo šaudīšanos pa ledu. Spēles gaitā tas pārtrūka tikai kādai no komandām gūstot vārtus, pirmo reizi jau pēc pirmajām 30 sekundēm, kad Detroita atklāja rezultātu. Temps milzīgs, "Red Wings" izskatās pārliecinoši un jau desmitajā minūtē ir panākuši trīs vārtu pārssvaru pret "Blues". "Aizmugures" dēļ trešie vārti netiek ieskaitīti un līdz pat vakara finišam iniciatīvu pārņem Sentluisa, kas arī uzvar, atstājot zviedrus gaužām apbēdinātus. Niklasa Lindstroma dēļ Detroitu viņi tomēr uzskatīja par "savējiem" (kaut nenoliegšu, ka daudz aizraujošāka par komandas zvaigžņu ieraudzīšanu, bija iespēja darbībā vērot "Red Wings" harizmātisko galveno trenneri Maiku Babkoku)...

Bet kā jau teicu, rezultātam, manuprāt, ir maza nozīme. Galvenās atšķirības - ledus laukuma izmēri (izrādās ir nerentabli Eiropā uzbūvēt ASV izmēra laukumu), apmeklētāju pasīvā priecāšanās (reklāmas paužu laikā klātesošie ļoti kūtri piedalījās ierastajos NHL video priekos - kameru noķertie skatītāji ne īsti gribēja trakot, ne bučoties...) un, protams, alus un hotdogu izmēri (bez komentāriem). Vai tie kļuva par šķēršļiem laba NHL hokeja baudīšanai? Pilnīgi un galīgi - nē!

Pasīva sporta vērošana ir forša. Taču nākamajā dienā līdzsvaram vajag arī kaut ko citu. Uz ausīm skanot Veina Koina dēmoniskajām vārsmām par ceļošanu laikā, dodos pastaigā uz Skeppsholmen salu, lai modernās mākslas muzejā apskatītu Salvadora Dalī izstādi. Dalī daiļradē orientējos vāji, neskaitot skulptūras, kas šur un tur sastopamas Londonā. Acīm redzot, arī muzejos iegriežos reti, jo tiešām pārsteidz garās rindas, ļaužu burzma un fakts, ka speciālas atlaides tiek piemērotas arī bezdarbniekiem.
Kaut arī izstāde veidota kā Dalī un Frančesko Vecolī duets (Vecolī ir mūsdienu mākslinieks, kurš slavenību bildēm zīmē klāt asaras un ūsas), kas jau pamatā šķiet diezgan slidena ideja, par, iespējams, lielāko "joku pēteri" 20. gadsimta mākslā uzzinu daudz jauna. Ne pirmo reizi muzeju apmeklējumos, vissaistošākā šķiet speciāla video programma, kas demonstrē dokumentālus kadrus, kuros, piemēram, ierodoties Londonā, mākslinieks paredz lielpilsētā drīzu un fatālu eksploziju, vai kādā intervijā paziņo, ka netic Dalī mākslas nāvei. Turpat skatāma Disneja studijas īsfilma pēc Dalī darbu motīviem un arī Bunjuela "Andalūzijas suns".
Bez gleznām un filmām, izstādē aplūkojami arī tērpi, instalācijas, reklāmas plakāti un noslēgumā arī lielformāta foto attēli, kurus uzņēmis Latvijā dzimušais fotogrāfs Filips Halsmans.

Iepriecina arī pastāvīgā ekspozīcija - lai arī uzsvars likts uz Skandināvijas autoru darbiem, te aplūkojami Matissa, Pikaso, Munka, arī Vorhola darbi. Dalī ekspozīcija "Moderna Museet" izstādīta līdz nākamā gada 17. janvārim. Vairāk info - šeit.

1 komentārs:

  1. galīgi neesmu "Dinamo" fans, bet laikam jau ar lielajiem "hokeja faniem" latviešiem zviedrus nevar salīdzināt un te viss notiek pozitīvāk..
    ja jau Lipmans atkal sola, ka Rīgā varētu notikt NHL atklāšanas spēle, tad varbūt tieši pēc gada varēsi arī te to izbaudīt :)

    Ints.

    AtbildētDzēst