GADA ATSKAITE: labākie albumi (4. daļa)

Man to vienmēr gribējās izdarīt... Laikam tāpēc jau vispār kaut ko daram, jo mums šad un tad gribas izdarīt kaut ko, kas nekad nav darīts. Nu, piemēram, aprakstīt veselus simts gada jaukākos albumus. Tā nu gada beigās esmu bezmaz ikvienu no tiem noklausījies vēlreiz, un, visticamāk, ja tagad no jauna saliktu tos pa vietām, secība būtu drusku savādāk. Taču ir tā kā ir! Kādam ir ļoti paveicies, kādam galīgi nav paveicies - kā jau allaž.

Lai nonāktu līdz šim, bija nepieciešama 1. daļa, 2.daļa un 3. daļa.

10. Regina Spektor - Far
Vēl pavisam nesen Regīna bija maza, nedaudz nobijusies meitene, kas labākajās "frīkfolka" tradīcijās taisīja spontānus trokšņus un dziedāja pavisam dīvainas mīlas dziesmas. Tādas aizdomas jau bija radušās, taču ar "Far" Ņujorkas dāma pierādīja, ka negrasās kāpt vienā upē divreiz un aizrautīgi turpina piestrādāt gan pie sava rokraksta, gan ierakstu kopskaņas attīstības. Regīnas jaunās dziesmas un pasaules atklāsmes sasniedz negaidītu augstu māksliniecisko kvalitāti, klausītāja uzmanību noturot visu albuma četrdesmit septiņu minūšu garumā. Ja šādi turpināsies, nevajadzēs pat komercradio palīdzību, lai kādā rītā Spektore pamostos kā plaši atzīta "pasaules labākā dziesminiece".

09. Kings Of Convenience - Declaration Of Dependence
Rudenīgās smeldzes pārpildītais, trešais "Kings Of Convenience" albums stāsta skaudru un nepopulāru stāstu - pat Bergenes puikas kādreiz izaug lieli un sāk nenovēršamo ceļu pretī pusmūžam. Bezmaz kā terapeitu iedrošināti, pirms sastapties ar visādām vecuma izraisītām krīzēm, Erlends un Eiriks sāk meklēt stabilitāti un sirds mieru, secinot, ka vairāki emocionāli pārdzīvojumi ir iestrēguši apziņā un nekad nav beigušies. "Declaration of Dependence", tāpat kā iepriekšējie dueta albumi, nesniedz nevienu atbildi, jo abi vīri skaidri un gaiši zina, ka universālu atbilžu nemaz nav. Divvientulībā ar "Kings Of Convenience" trešo, smalkāko, akustiskāko un labāko albumu, var daudz ko apdomāt un izdomāt. Vēl joprojām mulsina, ka albuma cd un vinila kopijām ir savādāka dziesmu secība, bet tas tik tāds sīkums...

08. Fever Ray - Fever Ray
Neko neesmu rēķinājis, bet Karīnas Dreijeres Andersones solo debija varētu būt visminētākais ieraksts speciālistu gada kopvērtējumu topos. Puse no "The Knife", bieža viese "Royksopp" albumos, meitene, kuru reti kurš ir redzējis... Kamēr brālis Olafs pabeidza "The Knife" operu, pirmo reizi mūžā Andersonei bija iespēja izdziedāties visas pasaules koncertzālēs un festivālos, jo orģinālgrupas koncertos līdz šim galvenokārt lietota fonogramma. Tas būtu viens no iemesliem kāpēc radies "Fever Ray". Elektroniskā un atsvešinātā albuma skaņu pasaule patiesībā ir daudz smalkāka rotaļa ar klasiskiem instrumentiem kā pirmajā mirklī šķiet - tāpat kā Andersones baisā "otrā balss" tomēr pieder pašai solistei, arī visam pārējam šeit saklausāmajam ir dabiska izcelsme. Esmu pārliecināts, ka "Fever Ray" ir vienreizējs projekts, kuram tupinājuma nebūs. Baiso asociāciju "miera mūzika" lido tikpat augstu kā eksperimentālākie Keitas Bušas un Džonijas Mičelas ieraksti, kas "Fever Ray" izskatā pārtulkoti 21. gadsimta valodā. Tehniski sanāk, ka šis ir gada labākais Eiropas albums!

07. Girls - Album
Kā ikvienam turīgam ASV rietumkrasta pusaudzim, Kristoferam Ovensam daudz biežāk kā citiem pasaules iedzīvotājiem ir jācīnās ar iekšējiem dēmoniem. Uzaudzināts reliģiskā sektā un, no tās izmūkot, salietojies ikvienu iespējamo medikamentu, viņš kādā mirklī secina, ka pienācis laiks pārmaiņām. Pirms tās notiek, lai iemūžinātu pieredzēto, tiek dibināta grupa un ierakstīts albums - abiem tiek doti tik provokatīvi nosaukumi, lai skolotiem skaņas mākslas pazinējiem uz līdzenas vietas būtu jāsāk izvemt nesen uzņemtie pārtikas krājumi. Jāuztaisa arī videoklips, kurā divi jaunskungi viens otram aiztiek ģenitālijas, jāieraksta jauns sešu minūšu garš korālis, jauns mēģinājums sasniegt kopš hipiju laikiem pastāvošās "nebeidzamās dziesmas" leģendas piepildījumu.
Labu laiku pirms "Album" iznākšanas, ar pavērtu muti noklausījos grupas uzstāšanos koncertā un šo sajūtu vienmēr atceros, klausoties debijas disku. Ovensa un "Girls" panākumu atslēga nav puiciskā pretenzijā - šie Sanfrancisko zēni ir fantastiski "hitmeikeri", kuros mūzika uzkrājusies tādā daudzumā, ka vairs nav iespējams to turēt iekšā sevī! "Album" arī ir pierādījums, ka pat ļaunākos dēmonus var apkarot! "Sometimes youve just gotta make it for yourself".

06. Wilco - Wilco (The Album)
"Rolling Stone" šogad nāca klajā ar šokējošu paziņojumu, pasludinot "Wilco" par pasaules labāko dzīvo grupu. Džefs Tvīdijs ar draugiem sagatavoja pienācīgu atbildi, ikvienam mūzikas festivālam pieprasot "Wilco" koncertam atvēlēt minimums 90 minūtes. Kā dzīvā grupa, "Wilco" dalībnieki spēj saspēlēties vārdos neaprakstāmā profesionālā līmenī - ja tas no sirds aizrauj, tad arī grupas ierakstos dzirdamais ļoti labi iet pie sirds!
Piecpadsmit daiļrades gadu laikā "Wilco" piedzīvojuši un pārdzīvojuši daudz, daļa no tā fiksēta ne tikai mūzikā, bet arī dokumentālās kino lentēs. Tomēr, aizvien varu tikai apbrīnot grupas spēju rakstīt bezpretenciozu mūziku un konkrēto "Wilco (The Album)" piedāvāt kā ierakstu, ko iespējams sagremot un iemīlēt arī tiem, kuri par "Wilco" uzzinājuši pirms dažiem mēnešiem. Tvīdijs vienlīdz saldā balsī var mēģināt iegalvot, ka nupat nogalinājis draudzeni un jau pēc mirkļa duetā ar Feistu censties izglābt attiecības. "You And I" finālā Feistas balss pārvēršas ģitāras solo partijā, un, šķiet, ka "Wilco" šajā brīdī beidzot ir sapratuši, ka nevis mīlestība, bet viņu pašu radītā mūzika nekad nepazudīs mūžībā.

05. The Flaming Lips - Embryonic
"Visi hīti ir sarakstīti un pasaule kļuvusi nedaudz labāka", ar šādu paziņojumu Veins Koins noslēdz desmit gadus ilgušu ciklu, kurā "The Flaming Lips" ierakstījuši melodiska, psihodēliska un simfoniska roka triloģiju, pēkšņi kļūstot par visu laiku populārāko un svarīgāko Oklahomas grupu! Ir pienācis īstais laiks, lai Koins, Drozds un Īvins atgrieztos pie bezkompromisu psihodēlijas, kas raksturīga grupas agrīnajiem albumiem. Apvienojot to ar skaņu inženierijas atklāsmēm, kuras grupa guvusi salīdzinoši nesen, "Embryonic" sākums atgādina vienu no viņu koncertu konfetī lielgabaliem, kas klausītāja virzienā raida tūkstošiem spožas, spalgas, histēriskas skaņas... Jau mirkli vēlāk Koins jau atkal murgo par ceļošanu laikā un visa ļaunuma sakni, rotaļājas ar "MGMT" zēniem, liek tālruņa klausulē Karenai O attēlot dzīvniekus, taisa baismīgu troksni, kas, uzmanīgi klausoties, ar laiku iegūst pat vairāk kā patiesu jēgu. "Embryonic" ir vishimniskākais un dzīvespriecīgākais "The Flaming Lips" ieraksts! Lai arī albumā dominē Koina mūžīgās vārsmas par "pēcnāves dzīvi" un "ceļojumiem kosmosā", arī tematiski šis uzskatāms par "The Flaming Lips" gaišāko ierakstu daudzu, daudzu gadu garumā...

4. Cymbals Eat Guitars - Why There Are Mountains
"Michelin" restorānu eksperti augstāko trīs zvaigžņu novērtējumu piešķir restorāniem, kas ne tikai piedāvā perfektu ēdienu kvalitāti, bet arī ārkārtīgu kulināro izsmalcinātību. Cilvēks bez kulinārām prasībām, nonākot, piemēram, "Jean-Georges" Manhetenā, gan visai ātri jebkuram ekspertam paskaidros, ka uz šķīvja pasniegts nevis ēdiens, bet gatavā ākstīšanās...
"Cymbals Eat Guitars" ir grupa, kas palika populāra nedēļas laikā. Un "Why There Are Mountains" ir albums, kas daudziem kritīs uz nerviem dēļ lielā trokšņa un melodiju nekonsekvences. Tomēr ikviens mūzikas eksperts, ieskaitot mani, apgalvo un apgalvos, ka tam piemīt ārkārtīga izsmalcinātība un jāpiešķir tik daudz zvaigznes, cik vien var atļauties. "Why There Are Mountains" ir jauna cilvēka ceļojuma apraksts, kurā nemitīgi tiek uzskaitītas detaļas, kuras paslīd garām "Grayhound" autobusa logam. Muzikāli grupu caurstrāvo visa ASV alternatīvā roka vēsture, taču, pat klausoties albumu atkārtoti, nav iespējams prognozēt, kurā mirklī šajā skaņu nervu kamolā izleks kaut kas no "Sonic Youth" un kurā kaut kas no "Pavement". Grupa nepaskaidro "kāpēc pastāv kalni" un ceļojuma gala mērķim ir daudz mazāka nozīme kā ceļojumam kopumā. Ticu, ka līdzīgi kā 1991. gadā "Slint" šedevrs "Spiderland", "Why There Are Mountains" ir kārtējais stūrakmens dīķa otrā krasta nepieradinātajā popmūzikā!

3. Discovery - LP
Pietiek vienreiz lietas ņemt pierē tik nopietni. Pat muzicējot grupā, kurai priekšā milzu nākotne, Rastams Batmanglijs neaizmirst pablēņoties. Kopā ar "Ra Ra Riot" dalībnieku Vesu Mailsu, "Vampire Weekend" taustiņu spēlmanis uztaisījis divdesmit deviņu minūšu/desmit dziesmu garu rotaļu! Un kas par brīnišķīgu rotaļu, dārgie draugi!
"LP" vadmotīvu jau pateicu - pietiek cepties, laiks draiskoties un priecāties! Ironizējot par "R&B" un modernās elektroniskās mūzikas motīviem, "Discovery" mūs ieved saulainas popmūzikas pasaulē, kurā iespējams ir pilnīgi viss, sākot no pārspīlētiem sintezatoru akordiem un ritmiem, beidzot ar "Jacksons 5" hīta "I Want You Back" dīvaināko koverversiju kāda jebkad dzirdēta. Ar pārspīlētiem eksperimentiem Batmanglijs un Mailss ir panākuši unikālu elektropopa skanējumu, ko šogad nav sasniedzis vai pārspējis neviens cits. Tāds pamatīgs ievārījums, kurā kopā savārīti "Animal Collective", "Hot Chip", "M.I.A." un pašu "Vampire Weekend" melodijas!

02. Grizzly Bear - Veckatimest
Skābais folks, neo-psihodēlija, baroka pops, eksperimentāls roks – lai kas būtu tas, ko spēlē Bruklinas "Grizzly Bear", miljoniem cilvēku uzskata, ka tieši "Veckatimest" ir tas ieraksts, kurš 2009. gadā ir piedāvājis sensacionāli jaunu pieeju popmūzikai. Albums tapis visiem četriem dalībniekiem studijā radot visu no nulles, iepriekš neko neplānojot un ļaujoties mirkļa emocijām. Tajā dzirdamie eksperimenti, kurus vieno akadēmiskās mūzikas ideju pielietojums, liks lauzīt galvu un meklēt aizvien kaut ko jaunu vēl daudzu, daudzu gadu garumā. Taču lielākā "Veckatimest" vērtība ir faktā, ka, radot grandiozu skanējumu, "Grizzly Bear" izdevies sarakstīt fantastiskas popdziesmas. "Two Weeks", "Cheerleeder" un "Dory" ir albuma lielākās pērles - dziesmas, kuras Drosti, Rossenu, Teiloru un Bēru dažu minūšu laikā padarījušas par dzīviem klasiķiem. Šis ir "Jay-Z" gada mīļākais albums un, ja nelīdz citi argumenti, lielais "Jay" parasti nemēdz kult tukšus salmus!

01. Bonnie Prince Billy - Beware
Ceļojums nu ir noslēdzies. Un tas sākās februāra beigās. Lidmašīna bija pacēlusies, piesprādzēšanās zīme nodzisusi, elektro ierīču lietošana atļauta. Pirmo reizi nospiedu "play", lai noklausītos Vila Oldhema jaunāko dziesmu ciklu un dažas sekundes vēlāk ar frāzi "I want to be your only friend" sākās gada aizraujošākās četrdesmit piecas minūtes. Gana eksperimentējis ar dažādām folkmūzikas formām, pēdējo gadu laikā kļuvis gaužām romantisks un melodisks, vienu pēc otra radot lieliskus ierakstus. 2008. gada "Lie Down In The Light" bija erotiskākais dziesminieka ieraksts, kura teksti bija galvenais ierocis, lai savā žanrā Oldhems veidotu jaunus noteikumus. "Beware", kas pašpasludināts par ierakstu, kurā mūziķis apmeklē tumšākos dvēseles nostūrus, patiesībā ir pilns ar mīlas liriku. Caur "Beware" Oldhems uzšķērž vienvirziena attīcības, dzied nezināmai mūzai, kas atraidījusi dzejnieku. Bet dzejnieks nepadosies un turpinās mūzai piedziedāt pilnas ausis. "Beware" pārsteidz ne tikai liriski un melodiski, bet arī instrumentu izvēlē. It kā klasisks mūsdienu folka ieraksts, taču, šķiet, vēl nekad flauta un akordeons nav skanējis tik dīvaini un nepierasti kā šeit, radot sajūtu, ka Oldhema pasaulē ir atļauts pilnīgi viss.

Ja no tā, kas šogad dzirdēts, man ir atļauts paņemt uz neapdzīvotu salu tikai vienu plati, izvēlos šo. Esmu "Beware" noklausījies desmitiem reižu un vēl aizvien tas mani patiesi suģestē. Tagad tik jāuzņemas atbildība par tiem tūkstošiem, kas pamodušies no jaunā gada ballēm, "kačās" Boniju un lieliem vārdiem lamāsies... :)

Vsjo, hvaķit. Jaunais gads tulīt būs klāt. Jauns gads, jauni albumi...
Laimīgu!

GADA ATSKAITE: labākie albumi (3. daļa)

Kāds jaunskungs, kura tvitervārds ir @uldisfrancenko, portālā "Grooveshark" ir apkopojis daļu no līdz šim minētajiem albumiem. Uz mirkli pat nobijos, jo uzspēlējot "shuffle" albumu listi, tas ļoti izklausījās pēc tā kā skanētu mana privātā radio stacija. Ja kādam ir interese, pirmās un otrās daļas "labākos albumus" var klausīties šeit un šeit! Paldies, Uldi!
Citās ziņās, 2010. gads jau ir nepieklājīgi tuvu. Ja šo lasi īsi pēc publicēšanas, palikušas mazāk kā 24as stundas līdz nosaukšu savu gada albumu...

30. Richard Hawley - Truelove's Gutter
Aprakstot Holija meistardarbu "Coles Corner", Klāss Vāvere, pirms dažiem mēnešiem klajā nākušajā grāmatā "101 mūzikas albums vērtīgai kolkecijai", secina, ka "...Holijs ir sevi pierādījis kā vienu no nedaudziem savas paaudzes reālistiskā romantisma dziesminiekiem". Kopš "Coles Corner" pagājuši četri gadi un Holijs pompozu skanējumu ir nomainījis pret krasi pretēju - klusu un akustisku. "Truelove's Gutter" (ieturot tradīciju, atkal albums nosaukts kādas Šefīldas vietas vārdā) stāstot par tumšākajiem mirkļiem dziesminieka mūžā, kaut tanī pat laikā šķiet, ka šajās piecdesmit minūtēs Ričards ielicis tik daudz romantikas kā vēl nekad iepriekš. Te atrodamas tikai astoņas dziesmas, taču to hronometrāža var aizstiepties pat līdz desmit minūšu atzīmei. Tumšajai Holija dziesmu grāmatai ir skaļa kulminācija, to caurvij absolūta nesteidzība un, manuprāt, šādiem darbiem neraksturīga ticība daudz gaišākai nākotnei. Ļoti iespējams, ka "Coles Corner" "Ričarda Holija visu laiku labākā albuma" titulu nupat ir pazaudējis.

29. Royksopp - Junior
Šī albuma lielā, klusā un nosvērtā brāļa "Senior" klajā nākšana ir atlikta uz nezināmu 2010. gada brīdi, un ir nedaudz skumji, ka abus darbus mums tā arī nebūs iespēja novērtēt viena gada ietvaros.
Ak... "Junior" ir brīnišķīgs albums. Brīnišķa skaņu rotaļa, kuru klausoties gara acīm redzu cik aizraujoši Brundlands un Berge ir pavadījuši laiku, to izveidojot studijā. Pie tam, šis ir jau trešais teicamais dueta albums, par ko vien Norvēģijas valdībai vajadzētu viņiem piešķirt mūža stipendiju (kaut esmu pārliecināts, ka norvēģu kultūras ministrija tāpat dāsni atbalsta visus savas valsts mūziķus, kuri ir pazīstami aiz fjordiem). "Junior" gribētu saukt par pirmo grupas dziesmu albumu - lai arī šeit atrodamas dažas instrumentālas kompozīcijas, vadmotīvs meklējams nevis noskaņā, bet hītu sakārtojumā. "Happy Up Here", iespējams, ir labākais elektrofanka grāvējs kopš "Daft Punk" "Da Funk", Robinas dziedātā "The Girl And The Robot" - labākā "Royksopp" dziesma, Likes Lī "Miss It So Much" atgādina par 80. gadu pasaku filmām, Karinas Fever Dreijeres Ray Andersones "Tricky Tricky" ir kosmisks pārdzīvojums... Malači!

28. Tune-Yards - Bird-Brains
Laiku pa laikam parādās brīnišķi dāmu "LoFi" ieraksti, kuru valdzinājumam nav iespējams pretoties. Pašām dāmām ir jābūt ļoti pārliecinātām un drošām, jo, piemēram, viens no labākajiem šādiem aizvadīto gadu darbiem, Karenas O "Karen O At Home" nekad oficiālu izdevumu nav piedzīvojis. Bet "Tune-Yards" jeb Merila Garbusa man atgādināja par unikālo "Le Volume Courbe" albumu "I Killed My Best Friend", kam jābūt ikviena "LoFi" cienītāja vinilu kolekcijā...
"Bird-Brains" Garbusa ierakstījusi un izveidojusi pilnīgā vientulībā, varbūt nedaudz ausīs krīt bungmašīnas nemainīgā sinhronā skaņa, taču jaunā māksliniece lieliski eksperimentē gan ar vokālu, gan ar ukuleli, kas pavada lielāko daļu "Bird-Brains" dziesmu. Garbusas skaņu rotaļas jau atradušas dzirdīgas ausis, piemēram, "Cocorosie" fanu vidū, un pagaidām arī man nav pamats uztraukumam, ka šis albums tuvākajā laikā varētu apnikt...

27. Beck - The Velvet Underground & Nico
Tā vietā, lai mētātos ar paziņojumiem par albumu izdošanas pārtraukšanu, Beks netur rokas klēpī un ir sācis jaunu, aizraujošu rotaļu. Kopā ar muzikālākajiem draugiem viņš no jauna ieraksta leģendārus albumus. No a līdz z. Savā versijā. Un to visu var klausīties viņa oficiālajā mājas lapā! Tur arī ieteiktu izlasīt "Record Club" noteikumus - albuma koverversija tiek ierakstīta vienas dienas laikā, bez iepriekšējiem mēģinājumiem, u.t.t.
Pirmās klasiska albuma interpretācijas ierakstā piedalījās vairāki mūziķi, ātri uzmetot aci to sarakstam, bez paša Beka nozīmīgākais šķiet 90. gadu kulta producents Naidžels Godričs. Ir divi iemesli kāpēc Beka un draugu versiju par Ņujorkas 60. gadu šedevru esmu iecēlis diezgan augstā vietā. Pirmkārt, esmu nedaudz pārklausījies šī albuma oriģinālu. Otrkārt, nemaz nav grūti pieņemt, ka šīs Rīda/Keila dziesmas izklausītos tieši šādi, ja tās nezināmu iemeslu dēļ tiktu pirmo reizi ierakstītas šogad! Ticu, ka ar šo eksperimentu un "Record Club" konceptu kā tādu Beks salabos vēstures robus daudziem, jo daudziem...

26. The Leisure Society - The Sleeper
Kā būtu, ja būtu... Droši vien manā topā "The Sleeper" būtu nedaudz zemāk, ja "The Leisure Society" nebūtu vienīgā grupa, kas ir nospēlējusi man privātu koncertu, tikai tāpēc, ka, darba pienākumus pildot, nebija iespējas aiziet un noskatīties viņu uzstāšanos... Saki ko gribi, par to Nika Heminga vadītais romantiķu kolektīvs ir pelnījis labu novērtējumu!
Taču "The Sleeper" šā kā tā ir lielisks, dzīvesprieka pilns albums, kura vadošais singls "The Last Of The Melting Snow" ir viena no aizvadīto gadu skaistākajām dziesmām. Hemings ir viens no retajiem britu autoriem, kas no desmitiem dažādu ietekmju spēj radīt koncenrātu jaunām melodijām, ne mirkli neizklausoties pēc plaģiāta. Tas nekas, ka "britu atbilde Fleet Foxes" birka "The Leisure Society" vēl pagaidām nav palīdzējusi atrast savu vietu komerciālajos un starptautiskajos ūdeņos - "The Sleeper" jau šobrīd ir desmitkārtīgi sakarīgāka klausāmviela par, piemēram, "Mumford & Sons" debijas albumu! Leibla "Full Time Hobby" jaunākajam albuma izdevumam pievienotas astoņas papildus dziesmas, kas pēdējā laikā man patīk pat labāk par pašu albumu!

25. Lily Allen - It's Not Me, It's You
Var jau būt, ka Lillija kaut ko mūzikā dara tikai merkantilu interešu vadīta, taču šādu popzvaigzni pasaules vēsture vēl ne reizi nav piedzīvojusi! Vispirms Allena iznīcināja popmūzikas mārketinga piramīdu, pēc tam izdeva albumu, kas nesastāv tikai no pāris singliem un tā sauktajiem "filleriem" (uz ātru roku sataisītām dziesmām, lai aizpildītu nepieciešamās četrdesmit minūtes). Par to arī viņai gada popmūzikas albuma balva no manis!
Runā, ka Allenai patīk tikai gados vecāki vīrieši. Un ko tur, pie velna, nosodīt, ja visādi jauni džeki ir sataisījuši tadus sūdus, ka viņā radījuši dusmu izvirdumu, kas gāžas no katras šeit dzirdamās, tīniska feminisma pārpildītās dziesmas? Tu nevari pārmest Allenai, ka opozicionāres pozu viņa ieņem tikai lai savaņģotu kareivīgi noskaņotus pusaudžus, jo dziedātāja uzskatāmi pamato visus "pret"! Lillija ir vienīgā sociālā popzvaigzne Eiropā, baidos, ka viņas vēstījumi un naivās melodijas spēs izturēt arī daudzu gadu pārbaudi. Krega Kurstina producētais dziedātājas otrais albums ir ieturēts neuzkrītošā elektropopa manierē ar dažiem žanru eksperimentiem. Ikvienam skaņdarbam ir liels hīta potenciāls - vismaz trīs albuma dziesmas ir līdz vēmienam atspēlētas radio visā pasaulē un vismaz vēl trīs tiks spēlētas nākamgad! Spoži!

24. Hope Sandoval & The Warm Inventions - Through The Devil Softly
Viena no šarmantākajām "indie" dīvām pēkšņi ir pārkāpusi pāri saviem principiem. Viņa spēlē daudz koncertus, ļauj tajos sevi fotogrāfēt, grasās nākamgad pat uzstāties festivālos. Laiku pa laikam iedziedājusi pa skaņdarbam citiem projektiem (un to darījusi savā studijā - ne "Massive Attack", ne "Air" pašu mākslinieci nekad nav ieraudzījuši), Sandovāla nav pārāk nopūlējusies rakstīt un ierakstīt savas dziesmas. Pēc "Mazzy Star" izjukšanas, kopā ar iedomu grupu "The Warm Inventions" debijas albumu viņa izdeva 2001. gadā; šis ir nākamais pieejamais oriģinālmateriāls. Un tikai loģiski, ka viņas fani, par kādu droši vari mani uzskatīt, to saņēmuši atplestām rokām.

Par ja tev nav nekādas nojausmas par ko es runāju iepriekšējā rindkopā, taču vēlies uzzināt kā izklausās ieraksts, kuru es saucu par "miera koncentrātu", tad meklē šo rokā. Lielākoties "Through The Devil Softly" ir dziedātājas gaisīgā vokāla duets ar akustisko ģitāru, fragmentāri piedaloties ksilofonam, dažiem stīgu instrumentiem, klusiem bungu ritmiem... Īsts saldais ēdiens!

23. Bob Dylan - Together Through Life
Bija ļoti agrs vasaras rīts. Kaut arī visi draugi bija aizgājuši gulēt, ugunskurs nebija apdzisis un onkuļa Cimmermaņa jaunākā ieraksta kompānijā es sagaidīju vienu no jaukākajiem saullēktiem savā mūžā... Pēc apcerīgā "Modern Times", kas pavadīja Dilana atgriešanos visās modēs, ar "Together Through Life" meistars svin dzīvi un tās brīnumus. Izbaudījis un sadarījis daudz vairāk kā jebkurš parastais mirstīgais, Dilans tagad organizē zaļumballi, kurā viņa paša dziedātajam ir otrā plāna loma - šī ieraksta atslēga ir mandolīnas, akordeona un bandžo skaņās. Albumam iznākot, "Neverending Tour" sastāvs nebija iemācījies nospēlēt nevienu šī ieraksta dziesmu. Ceru, ka nākamā gada Eiropas koncertos kļūda tiks labota, jo redzēt kā Bobs dejo "bugi-vugi" pie "Shake Shake Mama" un "If You Ever Go To Houston", vai aizmirstas atmiņās, šķībi velkot "Life Is Hard" meldiņu, varētu būt ļoti īpašs piedzīvojums!

22. Coconut Records - Davy
Džeisons Švarcmens, iespējams, ir vislaimīgākais cilvēks pasaulē. Kaut vai tāpēc, ka mūziku viņš var rakstīt un pierakstīt bez rēķināšanās ar tādiem sīkumiem kā koncerti un reklāma. Ar kino un TV maizītei sanāk, galu galā šo to par rokenrolu viņš ir uzzinājis labu laiku iepriekš sitot bungas ar uzrakstu "Phantom Planet"...
Otrais Švarcmena solo albums ir desmit īsu un kodolīgu dziesmu kolekcija. Tāpat kā viņa atveidotie Vesa Andersona filmu varoņi, dziedošais aktieris ir pamatīgs "Kinks", agrīno "The Rolling Stones" un "The Beatles" seržanta pipara ēras fans. No šīm ietekmēm viņam izdodas izveidot vēl lipīgākas melodijas kā debijas ierakstā "Nighttiming", un pat, neraugoties uz mīļu primitīvismu un amatierismu izpildījumā, tās iesmērēt arī Holivudas filmu skaņu celiņiem! Visus albumā dzirdamos instrumentus Švarcmens iespēlējis pats! Aizvien esmu aizkustināts...

21. Fanfarlo - Reservoir
Atļaušos prognozēt, ka "Fanfarlo" būs viens no lielākajiem nākamā gada "SXSW" konferences atklājumiem! Londonas grupai, kuras priekšgalā ir zviedru jauneklis Simons Baltazārs, kaut kad ienāca prātā traka ideja - no jauna sarakstīt "Arcade Fire" debijas albumu "Funeral", izmantojot izteiktāku "folka" skanējumu, pievienojot sintezatoru, atsakoties no šerpu ģitāru skaņām un sievietes vokāla līdzdalības.
"Fanfarlo" debijas albums, kuru producējis "The National" un "Interpol" skaņu burvis Pīters Katis, ir vājprātīgs "Arcade Fire" plaģitāts, taču... Te nu mūzikas klausītājs ir visai neērtā situācijā. "Funeral" ir pārspēlēts tik daudz, ka to īsti negribas klausīties nekādā gadījumā (tāpat pāri mūzikai jau labu laiku dominē vinila čerkstoņa), taču tā noskaņa un melodijas reiz sagādājušas nevienu vien patīkamu pārdzīvojumu. Un izrādās, ka pirmo reizi klausoties "Reservoir", atgriežas tās pašas sajūtas, kas pirmo reizi iepazīstot "Funeral"...
Bet, ja nopietni, kopš "Funeral" ir pagājuši pieci gadi un neviena grupa līdz šim pat tuvu nebija pietuvojusies Monreālas supergrupas debijas ideju līmenim un aizgrābjošajām melodijām. "Fanfarlo" vienīgais trūkums ir tas, ka viņi izklausās pēc eksistējošas grupas, taču kāpēc to šodien nedrīkst uzskatīt par kultūrcitēšanu? Starp citu, zem "Fanfarlo" giljotīnas albuma otrajā pusē tiek nolikts arī "Beirut" īpašnieks Zeks Kondons... "Reservoir" nav atrodama neviena lieka dziesma un, lai arī tas nav it nekas jauns, nepazīstu nevienu melomānu, kam šis albums nepatīk vai nepatiks!

20. Tiga - Ciao!
Gada elektroniskās un deju mūzikas albums!
Izrādās kopš "Kraftwerk" ziedu laikiem nekas daudz nav mainījies, jo "elegance" un "dekadence" aizvien var tikt uzskatīti par svarīgākajiem elektroniskās mūzikas superzvaigžņu karogiem. Modelis, Kanādas elektro scēnas nozīmīgākā figūra un viens no pasaules labākajiem dīdžejiem nesatraucas par sīkumiem! "Ciao!" radīšanā Tiga Džeimsa Sontāga vienīgais uzdevums ir bijis uzmanīt albuma tapšanu un ierakstīt vokāla partijas - visu pārējo paveikuši brāļi Duvāli, kas plašāk pazīstami kā "Soulwax", epizodiski piedaloties arī "LCD Soundsystem" Džeimsam Mērfijam, Jorī Holkonenam, Jasperam Dālbekam un pat Kanādas klavieru virtuozam Gonzalesam. Rezultātu uzskatu par ierakstu, kas radies krietni pirms sava laika. Kopā ar plašiem 80. gadu sintīpopa citātiem, "Ciao!" ne tikai koncentrējis mūsdienu visdažādāko deju mūzikas žanru būtību, bet arī radījis virkni jaunu ideju un tālākos pavērsienus nākotnei.

19. Yeah Yeah Yeahs - It's Blitz!
Viens no kritikas iemīļotākajiem gada albumiem Ņujorkas kulta trio elektrizēja tik ļoti, ka tā dziesmu nospēlēšanai šī gada turnejā grupa pieprasīja palīdzību vienam no mūsdienu svarīgākajiem producentiem, Deivam Endrjū Sitekam. Ja godīgi, vēl aizvien lauzu galvu par to kāds īsti bija "Yeah Yeah Yeahs" mērķis, albumu iesākt ar diviem, bezmaz visas grupas karjeras grandiozākajiem hītiem, līdz ar to pazudinot pārējās astoņas dziesmas. Taču "It's Blitz!" līdz beigām noklausījās daudzi un, galu galā, iemīlējās arī citos skaņdarbos (it īpaši pulsējošajā "Runaway", melodiskajā "Hysteric" un albuma romantiskajā noslēgumā "Little Shadow"). Protams, Siteka producenta talants nav pat apspriežams - skanējuma, miksa, māstera, visu dīvaino specifisko terminu ziņā "It's Blitz!" nav kur piesieties un neviens albums šogad neskan grandiozāk par šo!

18. Loney Dear - Dear John
Labu laiku cīnījies ar rokraksta izkopšanu, zviedru dziesminieks Emīls Svenengens šogad sevi globālajā dziesminieku skatuvē beidzot pieteica kā spēlētāju ar kuru nākotnē ikvienam būs jārēķinās. Negribētu piekrist, ka ar šo albumu rokraksta izkopšana ir beigusies, vēl aizvien Svenengens par saviem mēdz uzdot klasiskās mūzikas šablonus, taču "Dear John" ir pavisam cita vērtība.

"Loney Dear" šajā albumā ir gandrīz pavisam atteicies no ģitāras spēlēšanas un uzbūvējis pamatīgu, niansētu skaņu pasauli, kurā viens un divi iespējams apjukt, jo diezgan bieži klausītājam nav ne mazākās sajēgas kas notiek Svenengena augstajā balsī dziedāto dziesmu fonā. "Dear John" ir liela mīlestības vēstule, kas uzrakstīta netipiskā veidā un, kuru lasot, ne mirkli nav skaidrs vai tulīt pat nesekos atzīšanās visādos grēkos un straujš pavērsiens noraidījuma virzienā. Pāris centimetru attālumā līdz apzīmējumam "pārproducēts", albumam izskanot, ir skaidrs, ka dzirdētais ir smalks skaņu meistardarbs, ko, iespējams, pat pašam tā autoram nākotnē var izrādīties visai grūti pārspēt!

17. Antony & The Johnsons - The Crying Light
Parādoties pirmajiem gada labāko albumu topiem, jau sabijos, ka neviens par "The Crying Light" neatcerēsies. Paldies dievam, Entonijs un Džonsoni nav krituši nežēlestībā, jo tas būtu absolūti netaisnīgi. Smeldzīgā vokāla īpašnieks tomēr mums uzdāvināja vienu no gada skaistākajiem dziesmu cikliem.
Entonija Hogertija četrus gadus senais izlaušanās albums "I Am A Bird Now" daudz ieguva gan no dažādām sakritībām, gan plašā viesmākslinieku klāsta, kas ierakstam pievērsa papildus uzmanību. Savukārt ar "The Crying Light", ierakstu, kurā dominē skaisti stīgu aranžējumi, Hogertijs ir nostājies uz kājām un sevi pierādījis kā solo mākslinieks un komponists, kura vārds komentārus vairs neprasa ne mūzikas kritiķiem, ne pircējiem... Kā arī vienu no retajiem mūziķiem šodien, kas tikai desmit kamermūzikas dziesmu savirknējumam var piešķirt liela mākslas darba sajūtu!

16. Fool's Gold - Fool's Gold
"Foreign Born" līderis Luijs Peskovs, kura pamatgrupa nekad nav ieguvusi plašu atpazīstamību mūsu platuma grādos, saaicinājis studijā vairāk kā desmit draugus un ierakstījis gada spožāko afropopa albumu!
Jau pēc pirmās noklausīšanās reizes ir skaidrs, ka "Fool's Gold" ir lielisks nākamais posms ķēdes reakcijā, ko aizvadītajos gados iesācis ne viens vien ieraksts - kā pirmie prātā nāk "El Guincho" "Alegranza" un "Ruby Suns" "Sea Lion". Instrumentāli ritmisko "Fool's Gold" dziesmām šķiet nav nekādas loģikas - tās tiek dziedātas ebreju valodā, atgādina Pola Saimona "Graceland", Peskova dziedāšanas maniere raisa asociācijas ar "DeVotchka" un "Calexico", solo ģitāras pielietojums izklausās gluži kā "Vampire Weekend" debijā... Jau pēc vienas noklausīšanās reizes ir skaidrs, ka "Fool's Gold" būs biežs viesis ballītēs un laiskās pēcpusdienās! Albuma spožākais moments - ievadskaņdarba "Surprise Hotel" saksofona solo!

15. The Dead Weather - Horehound
"Viņiem to vajadzētu darīt visu laiku!", tā pirms četriem gadiem iespaidus pēc pirmā "The Raconteurs" singla noklausīšanās raksturoja kāda Ņujorkas meitene. Un Džeks Vaits viņu sadzirdēja. Skaļākā un modernākā blūzmeņa jaunākais projekts "The Dead Weather" ir pilnīgi loģisks iznākums formulai - "The White Stripes" + "The Kills".
Trokšņains un psihodēlisks, "Horehound" ir iespējams skaļākais gada albums, kurā bundzinieka Vaita un solistes Mošhārtas radošais duets uz velna paraušanu apliecina mīlestību "Led Zeppelin", "Jefferson Airplaine" un virknei citām 60. gadu beigu un 70. gadu sākuma grupām. Tanī pat laikā "Horehound" skanējums ir kristāldzidrs un skaņu jūrā nepazūd neviena nianse. Starp desmit oriģīnālkompozīcijām iemaldījusies arī Boba Dilana 1978. gada albuma "Street-Legal" dziesmas "New Pony" koverversija.

14. Karen O and The Kids - Where The Wild Things Are
Uzticēt sarakstīt mūziku filmai kādam, kas to nekad nav darījis, ir uzdrošināšanās. Vēl lielāka uzdrošināšanās ir to likt darīt bijušajai draudzenei, mister Džonzī! Protams, tagad visa cilvēce ir pateicīga, ka šāda ideja tev tomēr ienāca prātā...
Ir dažādi veidi kā top filmu skaņu celiņi. Pēc "Where The Wild Things Are" noskatīšanās ir pilnīgi skaidrs, ka mūzikas ieraksts sācies tikai pēc tam, kad filma bijusi samontēta, jo Karenas un "Yeah Yeah Yeah's", "Liars", "Deerhunter" un citās grupās spēlējošo draugu mūzika perfekti saskan ar montāžas ritmu un notikumiem uz ekrāna. Piemēram, ievadskaņdarbs "Igloo" sākas ar mazā Maksa dungošanu, spēlējoties sniegotā pagalmā, un meistarīgi pāraug Karenas dziedājumā... Tomēr gala rezultāts ir pastāvīgs mākslas darbs, ko var novērtēt arī ikviens, kas filmu nemaz nav redzējis. Naivas indie pop melodijas, kuras nedaudz Karenai palīdzējis uzspodrināt kino komponists Kārters Burvils, simbolizē lielu mīlestību un vēlmi pēc tās. Bez īpaša iemesla, neko tik naivu un patiesu populārajā mūzikā vairs tik vienkārši neizdzirdēt...

13. Jamie T - Kings & Queens
Londonas jauneklis, kurš pirms diviem gadiem šokēja pasauli ar aizraujošu debijas albumu, šogad ierakstīja vēl pārliecinošāku dziesmu kolekciju. Džeimija bērnībā "The Clash" un "Jay-Z" ieraksti atradās vieni otram blakām, vienā un tajā pašā plauktā, jaunajā censonī radot pārliecību, ka indie roks ar hiphopu var lieliski sadzīvot kopā jebkādos apstākļos. Šo ideju "Kings & Queens" viņš attīstījis daudz plašāk - pievienojot savai skaņai "The Knife" cienīgus vokoderus, dub, regeja un disko ritmus, atklājis akustiskās ģitāras valdzinājumu albuma romantiskākajos mirkļos...Domāju, ka nav prāta darbs "Jamie T" mūziku un stāstus uztvert pārāk nopietni, taču sajūsmas vērta ir jaunekļa stāstnieka aizrautība un veids kā, apvienojot krasi atšķirīgas muzikālās pieredzes, viņam izdodas radīt nenoliedzami interesantu, baudāmu un unikālu skanējumu!

12. Flight Of The Conchords - I Told You I Was Freaky
Kas gan būtu domājis, ka 21. gadsimta Bīviss un Batheds būs divi izsmalcināti pajoliņi no Velingtonas Jaunzēlandē? Nesenā intervijā britu avīzei "NME", Brets atklāja, ka dziesmu rakstīšana esot visgrūtākais "Flight Of The Conchords" projekta posms. Tomēr Makenzija un Klemēna radošais duets ir absolūti perfekcionisti, kas allaž cenšas uzlabot līdzšinējos sasniegumus. Dueta skaņu celiņš "Flight Of The Conchords" seriāla pirmajai sezonai bija uzkrītoša hiphopa un "r&b" skatuves izsmiešana. Arī jaunais ieraksts sākas līdzīgā manierē, taču pēc piecpadsmit ievada minūtēm pārtop vienā no spožākajiem parodiju albumiem mūzikas vēsturē, izķengājot pop šablonus visdažādākajos žanros. Ja nepietiek ar to, ka "Flight Of The Conchords" ir pirmklasīgi izpildījuši virsuzdevumu - pusei pasaules uzlabot garstāvokli, tad vēl tikai uzsvēršu, ka šajā ierakstā, kariķējot popmūziku, Makenzijs un Klemēns ir sacerējuši aizraujošas popdziesmas, kuras nezinātājam būs viegli sajaukt kopā ar pārējo pop šļuru! Tātad joks ir izdevies!

11. Monsters Of Folk - Monsters Of Folk
Sanākot kopā ģēnijiem, kuri nolēmuši kopīgiem spēkiem radīt mākslas darbu, par gala rezultātu jāsatraucas nav nevienam. Folka supergrupu Obersts, Džeimss, Vords un Mogiss nodibināja jau pirms vairākiem gadiem, taču tieši 2009. gads izrādījās atbilstošākais laiks, lai kopīgi ierakstītu pirmo albumu un uzspēlētu koncertus turnejā.
"Monsters Of Folk" maģijas noslēpums ir gaužām vienkāršs - visi projektā iesaistītie sevi mūzikā ir pierādījuši un nevienam šādā ierakstā nav jāuzņemas līdera loma, kaut tādu tīri simboliski koncertos demonstrē Konors Obersts. Pirmajā brīdī var šķist, ka tieši Obersta un Džeimsa balsis un kompozīcijas ir dominējošās, taču bez Vorda ģitāras solo un Mogisa produkcijas gala rezultāts noteikti neskanētu tik izcili. Piecpadsmit dziesmu plūdumā, sākot ar "Dear God" un beidzot ar "His Masters Voice", patiešām šķiet, ka nav nekā lieka. Nav arī jaunas atklāsmes, vienkārši pārliecinošs mūsdienu folkroks un kantrī, žanra labāko zvaigžņu izpildījumā. Nekādīgi nevaru palīdzēt, ja ar to nepietiek!

GADA ATSKAITE: labākie albumi (2. daļa)

Laiks skrien neapskaužami ātri un šampanieša korķu šāvieni jau gandrīz saklausāmi aiz stūra... Es turpinu rakāties pa ierakstu kasti un vilkt no tās ārā savus gada mīļākos ierakstus. Un kļūst aizvien trakāk... Kāds tulīt lamādamies sasitīs datoru..
Uz priekšu!!! (ak jā, topa sākums ir šeit!)

60. Health - Get Color

Losandželosas pusaudžu pasaules uztveri analizēt baidās pat rūdīti dakteri, kur nu vēl mūzikas pētnieki... Noizroka zvaigžņu "Health" troksnis ir absolūti patiesa jaunības dusmu transformācija mūzikā. Monotonas kakafonijas vietā "Get Color" ir pilns ar elpu aizraujošiem pavērsieniem un sensacionāliem skaņu risinājumiem. Labi derīgs arī lai atriebtos kaimiņiem, kas divos naktī uz pilnu klapi laiž "Koru karu" fināla ierakstu...

59. Dj Signify - Of Cities
Ņujorkas "underground" hiphopa producentu "Dj Signify" iepazinu pirms gadiem pieciem, klausoties "Ninja Tune" importa mazo platīti, kurā lēna un bieza ritma pavadībā bija iesamplēts strīds starp vīrieti un sievieti... "Of Cities" ir skaņā izsmalcināts, skaists, bet noskaņā drūms darbs - būtībā instrumentāls albums, kura tapšanā piedalījies arī cits instrumentālā hiphopa superproducents "Blockhead" un tikai vietām ļoti trāpīgi deklamē "Aesop Rock".

58. Norah Jones - The Fall
Arī Nora šogad pameta klavieres un pirmo reizi sāka spēlēt ģitāru. Šis dziesmu cikls diez vai pretendē būt fona mūzika mierīgām pusdienām un romantiskiem sveču vakariem. "The Fall" miera valdzinājums klausītāju sasniedz pēc pamatīgas ieklausīšanās, it īpaši Džounsas jaunās plates intīmākajos/klusākajos mirkļos.

57. Noah and the Whale - The First Days Of Spring
Vieni no pirmajiem jaunajiem britu folkmūziķiem, kas aizsniedza meinstrīma saldos augļus, "Noah And The Whale" beidzot ierakstījuši pirmo meistardarbu un runā, ka tieši ar šo albumu nākamajā gadā viņi kļūs atpazīstami ASV! Albums/filma (vizuālo daļu gan neesmu redzējis), kurā dominē grandiozi aranžējumi un jaunu ideju meklējumi.

56. Franz Ferdinand - Tonight/Blood
Četrus gadus apdomājušies un no sirds izspēlējuši pirmo albumu materiālu koncertos, Kapranoss ar draugiem šogad savācās un ierakstīja brīnišķīgu rokmūziku dejām! "Lucid Dreams", kas no rokdziesmas pāraug lēnā tehno skaņdarbā, ir viens no visu laiku labākajiem dažādu žanru sapludināšanas paraugiem... Dažus mēnešu pēc "Tonight" klajā nākšanas, sekoja "Blood" - visas tās pašas dziesmas, tikai "dub" mērcē!

55. Memory Tapes - Seek Magic
Brīnišķīgs deju mūzikas albums, kas paredzēts, lai to klausītos, nevis pie tā dejotu... Ņūdžersijas producenta Deivija Hauka skaņdarbi citē plašu eksperimentālās popmūzikas izpildītāju klāstu, īpaši jūtamas un arī ir patīkamas "The Stone Roses" un "Beta Band" ietekmes.

54. The XX - The XX
Vai patiešām "The XX" ir kaut kas tik satriecošs kā to mēģina apgalvot teju vai visi nepieradinātās popmūzikas rupori? Nedomāju gan. Taču šo jauniešu debijas ieraksts ir ieturēta un izturēta mīlestības vēstule "The Cure" un "Pixies" faniem, kā arī visām pasaules grupām, kas dārgu ierakstu studiju vietā nolemj savas idejas piefiksēt guļamistabās. Pēc klusa intro, albums sākas ar tiešu Bovija "Heroes" citātu dziesmā "VCR" un neviens vēl aizvien nespēj atcerēties ar ko tas beidzas...

53. Animal Collective - Merriweather Post Pavillion
Protams, ka Baltimoras superzvaigžņu albums "Merriweather Post Pavillion" ir labākais, ko viņi jebkad izdarījuši un tam ir gada interesantākais noformējums. Un, protams, viņiem šausmīgi manā topā nav paveicies... Aizvien turpinu uzskatīt, ka "Panda Bear" vadībā veiktie eksperimenti visspilgtāk atveras grupas koncertos, nevis ierakstos. Piekrītu, ka šie vīri ir iemācījušies savus gara lidojumus noformulēt saprotamāk un albumā ir arī pāris šedevri ("My Girls", "Summertime Clothes" un "Brothersport"). Taču...
"Merriweather Post Pavillion" promo kopija mani sasniedza īsi pirms 2009. gada iestāšanās un tam skanot tika pavadītas neskaitāmas ballītes. Pēc tām albums vairs neatstāja nekādas paliekošas pēdas manā dzīvē un baidos, ka tas nav ietekmējis vai pārveidojis arī tavējo (vienīgā reize, kad "Animal Collective" kāds man palūdzis atskaņot diskotēkā, bija kāda jūlija rīts "Pienā" un pasūtījumu veica stilīgi somu pusaudži). Un jācer, ka nav tik neispējami pieņemt, ka piecdesmit divi citi ieraksti mani aizrāvuši daudz vairāk...

52. The Drums - Summertime! EP
2010. gadā aizvien daļa pasaules svarīgākās mūzikas tiks ierakstīta Bruklinā. "The Drums" īstajā laikā un vietā izklausās pēc "Beach Boys", kas nolēmuši izkonkurēt "Vampire Weekend" un melodijām ietekmes meklē arī "Joy Division" un "The Smiths" padarītajā. Ar mini albumu "Summertime!" "The Drums" paši sev uzstādījuši lielas prasības, kas nu būs jāattaisno pirmajā pilnmetrāžas albumā, taču esmu gatavs derēt, ka grupas eklektisma izjūta, melodiķu talants un naivais pasaules skatījums nākamgad par viņiem liks runāt vismaz pusei pasaules!

51. Arctic Monkeys - Humbug
Atvadoties no vienkāršības, kas "Mankijiem" aizejošajā desmitgadē ļāva mainīt britu rokmūzikas virzību, un, cenšoties saprast kā savaldzināmi stadioni, var gadīties arī nedaudz aizšaut nepareizā virzienā. Patvēruma meklēšana Džoša Hommes tuksneša būdā Šefildas puikām nav palīdzējusi - albuma skaistākie momenti atkal norakstāmi Džeimsa Forda produkcijai. Tanī pat laikā grupas skanējums ir kļuvis pārliecinošāks un varenāks, Tērnera lirika piedauzīgāka, tiesa arī nekonkrētāka. Ir grūti pateikt vai šis ir sākums "dzīvošanai uz veciem lauriem" vai arī kvartetam izdosies savienot rokenrolu ar superzvaigžņu dzīvesveidu, un pats svarīgākais, to visu lieliski reflektēt mūzikā.

50. Major Lazer - Guns Don't Kill People... Lazers Do
Diplo (ko uzskatu par gada spožāko producentu) un Switch (kura portfolio ir pāris no gada iespaidīgākajiem remiksiem) Jamaikā uzmeistaroja postmodernu hiphopa/regeja/dancehall/sauckāgribi supergrupu, tās pirmajā albumā iekļaujot arī vienu no gada spožākajiem klubu grāvējiem "Pon De Floor". Abus jaunekļus iepazīstinājusi M.I.A., kurai, iespējams, būs nepieciešama "majora lāzera" palīdzība, lai nākamgad pārspētu to žanru kvintesenci, kas dzirdama šajā platē!

49. Black Eyed Peas - THE E.N.D.
Gada "Guilty Pleasure"! Gada pirktākais albums pasaulē. Ieraksts, kam "Black Eyed Peas" bija jāpadara par Maikla Džeksona ekvivalentu 21. gadsimta pusaudžiem! Tomēr Maikls Džeksons izspēlēja pēdējo kārti... Kaut kad smējos, ka "Boom Boom Pow" ir viena no labākajām rokdziesmām, kas jebkad sarakstīta, un gan jau bariņš pamatskolēnu paceltām rokām tā patiešām uzskata! Laikā, kad sterilā popmūzika kļūst aizvien šausmīgāka, veģetājot 90. gadu bojbendu tradīcijās vai arī līdz nelabumam atkārtojot "Jay-Z", "The Neptunes" un "Timbaland" desmitgades pirmajā pusē radītās R&B idejas, "will.i.am" ir vienīgais producents, kurš pop skanējumam piešķīra vēl līdz šim nedzirdētu svaigumu un žanru eklektiku! No sirds "Black Eyed Peas" novēlu savākt visas "Grammy" balvas!

48. Megapuss - Surfing
Šis ir 2008. gada albums, kas šogad piedzīvoja pārizdevumu un kuru pērn vispār nedzirdēju... Albuma leģendā teikts, ka šo Devendra Benhārts kopā ar draugu Gregu Rogovi ierakstīja laikā, kad draudzējās ar Natāliju Portmenu! "Surfing" parāda Benhārta hipija būtību tik izteikti kā reti kurš dziesminieka solo albums - neķītrs, pilns ar jēlas popmūzikas citātiem un visai bezgalīgs hronometrāžā, tas allaž lieliski savedīs kārtībā klausītāja garastāvokli, ja būs atgadījies kas nelāgs.

47. Alexandre Desplat - The Curious Case Of Benjamin Button OST
Savā karjerā Desplā ir sarakstījis partitūru 115 spēlfilmām. Šogad sacerējis smeldzīgus stīgu motīvus gandrīz desmit, no "Fantastic Mr. Fox" līdz "Twilight Saga: New Moon", bet plašu atpazīstamību un uzņemšanu visu laiku labāko kino komponistu "slavas zālē" ieguvis līdz ar šīs Deivida Finčera filmas pirmizrādi. Uzskatu, ka Desplā piemīt spēja panākt jau gandrīz piemirsto - tikai ar melodijas palīdzību piešķirt ekrānā notiekošajam pavisam jaunu emocionālo nozīmi. Un arī bez kustīgajām bildēm to klausīties ir tīrā bauda!

46. Tor & Sufjan Stevens - Illinoize (the remix tape)
Gada "mash-up" albums! Monreālas producents "Tor" Sufjana Stīvensa šedevra "Illionoise" (un vēl dažu citu mūziķa albumu) skaņdarbiem piekabinājis klāt augstākās raudzes "underground" hiphopa bītus un rīmes! Pirmkārt, ideja ir unikāla. Otrkārt, gala rezultāts ir lielisks. Treškārt, albums bez maksas iepumpējams šeit!

45. Lotus Plaza - The Floodlight Collective
"Deerhunter" ģitārista Loketa Punda debijas solo albums pirmajā mirklī atstāj nosvērta indie roka iespaidu, taču jau pavisam drīz "Lotus Plaza" šķietami prognozējamie skaņu zīmējumi sāk izsmērēties, mūzika zaudē noteiktu formu, piederību kādam žanram un līdz ar to arī jebkādas pretenzijas. "The Floodlight Collective" ir sarežģīts, atmosfērisks un nevainojami ieturēts albums!

44. Prince - LOtUSFLOW3R/MPLSoUND
Prinss ir viens no retajiem mūziķiem, kas ne tikai muld par mūzikas izplatīšanas nākotni, bet to jau iemēģina. Ja visu esmu sapratis pareizi, "LOtUSFLOW3R", kuram pievienots "MPLSoUND", kā arī dziedātāja "protežē" Brias Valentes debijas albums (kas no trīsvienības būtiski atšķiras kvalitātēs), nevienā mūzikas veikalā nav tā vienkārši nopērkams. Muzikā Prinss turpina dauzīties un paštīksmināties, atzīstamā līmenī izpildot viruozus ģitāras solo gājienus un dziedot seksīgus fanka numurus! Tā nu viņš dauzās un gaida savu atgriešanos modē, kas, nešaubos, vienā dienā arī notiks. Tik ne man, ne pašam Prinsam nav ne jausmas kad tā diena īsti pienāks...

43. Jason Lytle - Yours Truly, The Commuter
Džeisona Laitla atgriešanās gan man, gan vēl dažiem atgādināja par 2000. gada "Grandaddy" albumu "The Sophtware Slump", kas noteikti ir viens no sapņainākajiem indie ierakstiem šajā desmitgadē. Jā, un izrādījās, ka izjukušās grupas līderis aizvien sevī saglabājis vienkāršos roka akordus un bērnišķīgo smeldzi, kas "Grandaddy" mūziku pielādēja ar utopisku dzīvesprieku. "Yours Truly, The Commuter", protams, ir albums, kas galvenokārt spēlē uz atmiņu stīgām, taču tā dziesmas man atgādināja par sen jau aizmirstu terminu..."catchy"!

42. Noisettes - Wild Young Hearts
Soulroks? Kas tas tāds? Šingaja Šoniva var izdziedāt tikpat dullas soula partijas kā Dafija, taču pavadījumā stīgu orķestrim pievienojas pilna rokgrupa, radot aizraujošu kopskaņu. Interesanti, ka šis nav "Noisettes" debijas ieraksts, kā arī interesanti, ka tas lielāko rezonansi sacēlis ASV! Esmu pārliecināts, ka par "Noisettes" visai drīz atkal dzirdēsim.

41. Bibio - Vignetting The Compost
Stīvens Vilkinsons par mūzikas biznesu neko nav dzirdējis, jo šogad laida klajā trīs albumus no kuriem vienu tomēr gribētu uzskatīt par remiksu kolekciju! Pirms noparkoties "Warp" ierakstu kompānijā, gada sākumā "Bibio" izdeva šo plati, kas ir gada dīvainākais modernā folka ieraksts, kaut viss dzirdamais tapis spaidot pogas uz dažādiem elektroniskiem instrumentiem. "Vignetting The Compost" ir pārdroša noskaņu mūzika, kurā neticami veiksmīgi realizētas gandrīz neiespējamas idejas. Viens no retajiem intelektuālās elektroniskās mūzikas darbiem šogad, kura skanējuma aktualitāte, domāju, nemazināsies vēl daudzus, daudzus gadus...


40. The Big Pink - A Brief History Of Love
Gada labākās jaunās dzīvās grupas debijas albums ir kā konfekšu kārba. Ne gluži Foresta Gampa kārba, kurā tu vari uzrauties uz visādiem pildījumiem, bet ļoti garšīgu, nenormāli saldu un šķebinošu... Albuma "a-pusē" viens aiz otra sarindoti iespaidīgi hīti (visiespaidīgākie -"Dominos" un "Velvet") , kamēr "b-puse" atstāj klausītāju neizpratnē. Par "The Big Pink" debiju, tai iznākot, kaut kur lasīju šādus vārdus: "Duetā apvienojušās visas tavas mīļākās Ņujorkas grupas no pagātnes, tagadnes un nākotnes", un neko precīzāk nemāku pateikt. Tiesa pat "Muse" Eiropas koncertu iesildīšana "A Brief History Of Love" un tā singlus neglāba no komerciālas izgāšanās...

39. Charlotte Gainsbourg - IRM
Ar labākās aktrises Kannu kino festivāla zaru rokassomiņā, karstā vasaras pēcpusdienā Šarlote Losandželosā pieklauvēja pie Beka mājas durvīm un dažu nedēļu laikā ierakstīja šo albumu (patiesībā viss notika savādāk, bet uz mirkli to drīkstam piemirst). Tehniski trešais (pirmais - agrā bērnībā, dziedot tēva Serža dziesmas) Geinsbūras albums, pēc uzbūves gandrīz klasisks aizvadīto gadu Beka ieraksts, ir daudz savāktāks un interesantāks par dažu gadu seno sadarbību ar "Air" platē "5:55". Ja Dankels un Godēns centās izcelt Francijas jutekliskumu un Parīzes agro rītu dūmakas noskaņu, Beks Geinsbūrā pamodinājis izteiktu mūziķes, ne tikai dziedošas aktrises talantu, kas saplūst kopā ar pavadījumu, veidojot neatvairāmu noskaņu.

38. Bill Callahan - Sometimes I Wish We Were An Eagle
Tas ir atklāts jautājums - vai Kallahans izklausās pēc Vāgnera, vai Vāgners izklausās pēc Kallahana? Gadā, kad neiznāk jauns "Lambchop" ieraksts, visi Vāgnera fani var sajūsmināties par Kallahanu un nākamgad atkal viss notiks otrādi. Šis ir ieturēts un smalks "americana" albums, kura kompozīcijas līdz galam neaizsniedz divus gadus senā "Woke On A Whaleheart" domu lidojumus, taču izceļas ar neticamiem stīgu un pūšamo instrumentu aranžējumiem!

37. Beirut/Realpeople - March of The Zapotec/Holland
Zeka Kondona uzvaras gājiens turpinās! Kopā ar īstu meksikāņu bēru orķestri ierakstītais "March Of The Zapotec", pirmo reizi Jaunmeksikas dziesminieka kompozīcijām piešķir šērmuļus uzdzenošu "ticamības momentu". Rotaļīgais sintīpopa eksperiments "Holland" ir atkal kaut kas pavisam cits - tādas kā Kondona muzikālās piezīmes, kas piefiksētas virtuvē. Lai vai kā, ļoti aizraujošs dubult EP.

36. Ian Brown - My Way
Roku rokā ar realitātes TV šovu "Survivor", Brauna sestais albums ir "gada atgriešanās". Un ne jau Brauns kaut kur bija pazudis, vienīgi mazā pīpītē un tukšās "Carling" alus bundžās pamatīgi bija iestrēdzis viņa radošais gars, kas bijušajam "The Stone Roses" dziedātājām bez jebkādiem kompleksiem ļāva ierakstīt vienu paviršību pēc otras! "My Way" ir viens no retajiem Brauna albumiem, kuru gribas klausīties atkārtoti. Lieliskas, a la britpopa melodijas savienojumā ar Deiva Makrakena programmēto elektrisko pavadījumu neticami lieliski apvieno moderno ar tradicionālo! Lirikas gan brīžiem liek pasmīnēt...

35. The Legends - Over And Over
Re, šajā topā galīgi nav paveicies šī gada zviedru eksportprecēm "Peter, Bjorn & John" un "Miike Snow", taču nav palikuši nepamanīti šūgeizeru "The Legends" labie darbi! Malmes rokmūzikas scēnas karognesēju "Labrador Records" supergrupa, kuru veido vairāki leibla darbinieki un mūziķi, ierakstījusi monumentālu trokšņaina roka albumu, kas atšķaidīts arī ar dažām popdziesmām! Pamatīgs pārdzīvojums gan ausīm, gan apziņai!

34. Julian Plenti - Julian Plenti is... Skyscraper
Hiphopa vidē pazīstams kā dīdžejs "Fancypants", "Interpol" solists Pols Benkss šogad melomānu vidū izpelnījies iedomīgākā mūziķa titulu. Ja kādam vēl ir jautājumi, iesaku vēl vērīgāk papētīt viņa alter ego un tā debijas albuma nosaukumu... Un droši ļaujies asociācijām!
Un tomēr man šķiet, ka "Julien Plenti" ir secīgs turpinājums tam, ko darījuši "Interpol", kaut šeit Benksam uzskatāmi izdevies izrauties no stagnācijas un izveidot ārkārtīgi aizraujošu albuma konstrukciju, ko viņa pamatgrupas daiļradē ļaudis gaida jau gadiem ilgi.

33. Mos Def - The Ecstatic
Gada hiphopa albums ar pamatīgu austrumniecisku nokrāsu! Lai arī man vēl aizvien nav skaidrs kāpēc misters Defs grib pārmainīt pasauli, jāteic, ka "The Ecstatic" ir elpu aizraujošs mēģinājums, lai to paveiktu! Gan lietojot izmeklētus semplus, gan uzturot uzlādējošu ritmu un tanī pat laikā ieturot zināmu "underground" stāju pretī komerciāli aktīvajiem "MTV" žanra stāriem! Thumbs up!

32. Eels - Hombre Lobo
Bruņojies ar dāžām balādēm un dažām skaļām rokdziesmām, Marks Olivers Everets, ar konceptalbumu, kurā apdziedātas "ilgas" un "iekāre", šogad atklāja jaunu posmu "Eels" daiļradē. Lai arī Marka revolucionārie kliedzieni šeit nedaudz atgādina pusaudžu mēģinājumus pārvērst pasauli, albuma fināls ir kā tikšanās ar sen neredzētu draugu, ko nav salauzušas krīzes, kredīti un pasaules bojā ejas draudi. Turpinājums, vienā piegājienā ierakstītais dziesmu cikls "End Times", iznāks jau janvārī!

31. Danger Mouse & Sparklehorse - Dark Night Of The Soul
Gada "bootleg" albums, kas pieejams vai nu tukšā kompaktdiskā (tātad nav pieejams) vai interneta dzīlēs (tātad nelegāls)! Dziesmu cikls, kas radīts kā muzikālais noformējums Deivida Linča foto izstādei, ļauj sastapties "Sparklehorse" tumšās romantikas caurvītajam rokrakstam ar "Danger Mouse" augstākās klases producēšanas skolu. Tiesa neviens no autoriem šeit nedzied (izņemot vienu duetu, ko iedziedājis Linkuss), bet to lieliski māk viņu draugi - Veins Koins ("The Flaming Lips"), Grufs Rijss ("Super Furry Animals"), Džeisons Laitls (ex-"Grandaddy"), Džuliāns Kasablankass ("The Strokes"), Black Francis ("Pixies"), Igijs Pops, Džeimss Mersers ("The Shins"), Nina Pārsone ("The Cardigans"), Sjūzena Vega un Viks Čestnats. Albuma ierakstu uzraudzījis pats Devids Linčs - arī viņa vokāls ir biežs albuma viesis. Bet nekādu psiholoģisko šausmu "Dark Night Of The Soul" nemaz nav, nedaudz klausītāju tikai sakrata albuma vidū rodamie roka opusi. Savādāk, šis ir lielisks piemērs tam, ka talantīgi mūziķi arī darot to, kas viņiem it kā nebūtu jādara, rada fantastisku gala produktu. Šajā gadījumā - lielisku un nopietnu popmūzikas albumu!