GADA ATSKAITE: labākie albumi (1. daļa)

Mūzikas kļūst vairāk - tas ir fakts! Vai populārā mūzika kļūst labāka? Par to gan varam plaši diskutēt, jo, lai arī profesionālu vajadzību dēļ, jauna mūzika man jāklausās nepārtraukti, tajā aizvien meklēju galvenokārt emocijas un jaunas idejas, nevis nevainojamu izpildījumu. To, kas paliks pāri no 2009. gada mūzikas mūsu un pasaules kolektīvajās atmiņās, varam tikai minēt. Taču nenoliegšu, ka šogad dzirdēti daudzi satriecoši ieraksti - simts no tiem ir īsu komentāru vērti.
Jau iepriekš atvainojos visiem mūziķiem, kuri man nešķita ievērības cienīgi, lai nokļūtu simts labāko vidū. Topam varēja kvalificēties ikviens ieraksts, ko esmu dzirdējis, izņemot Latvijā ierakstītus un producētus darbus, kurus, mīļā miera labad, esmu atteicies komentēt! Jo nopietnāk šo sarakstu "ņemsi pierē", jo dusmīgāka/dusmīgāks kļūsi... Brīdinu!

100. Chris Cornell - Scream
Gada lielākais pārpratums, bijušā "Soundgarden" līdera pievēršanās "elektroniskai popmūzikai", ko sacerējis un sameistarojis pēdējo gadu spožākais "melnās mūzikas" producents "Timbaland". "Scream" ir tipisks "it's so bad it's good" piemērs - perfekta liecība absolūtai "liela talanta" katastrofai!

99. Hanne Hukkelberg - Blood From A Stone
Aizvērusi klavieres un paķērusi rokās elektrisko ģitāru, Hukelberga vēl tālāk bēg prom no Norvēģijas mūzikas šabloniem. Un arī aizbēg!

98. N.A.S.A. - Spirit Of Apollo
Troksni, kas ap šo tika sacelts, "Spirit Of Apollo" ne mirkli neattaisnoja. Tomēr hiphopa un indie roka zvaigžņu saplūšana vienā veselumā iepriecināja. Ak dies', gandrīz bija piemirsies, ka šeit piedalās pat Toms Veitss...

97. The Decemberists - The Hazards Of Love
Portlendas superzvaigžņu pirmais mūzikls! Īpaši ASV raksturīga indie roka blenderēšana kopā ar visu rokmūzikas vēsturi. Lomās arī Džims Džeimss, Robins Hičkoks un Bekija Starka!

96. Graham Coxon - The Spinning Top
Vienīgais "Blur" dalībnieks, kurš izmanto "Twitter" servisu, septītajā solo albumā, roku rokā ar Stīvenu Strītu, atklāti parādīja mīlestību pret folkmūziku. "The Spinning Top" dziesmas ir pilnas ar Anglijas smaržu. Diemžēl, plaši tās palika nesadzirdētas, "Blur" apvienošanās koncertu ēnā.

95. Jimi Tenor & Kabu Kabu - 4th Dimension
Trakā soma kārtējā sadarbība ar Berlīnes āfrikāņu tautas mūzikas grupu ir interesantākā modernā džeza un pasaules mūzikas sintēze, ko šogad dzirdēju. Lai arī Tenoram raksturīga prasme visu, kam pieskaras, pārvērst šizofrēniskā psihodēlijā, "4th Dimension" lieliski iederas arī deju zālēs!

94. Svarte Greiner - Kappe
Pirms "Kappe" radīšanas, Ēriks Skodvins iegāja dziļos Norvēģijas mežos un, salietojies visādas brīnumvielas, kārtīgi pacīnijās ar troļļiem... "Dark ambient" vietā "Kappe" izklausās pēc vienkārši brīnišķīga "ambient" albuma, kura četros skaņdarbos Skodvins ar elektrisko ģitāru un vokoderiem rada ļoti dīvainu noskaņu paleti.

93. Camera Obscura - My Maudlin Career
Lai skoti "Camera Obscura" leģendāro "4AD" paspārnē beidzot kļūtu par novērtētu un atzītu indie popgrupu visā pasaulē, viņiem bija trīspadsmit gadus smagi un grūti jāstrādā. Galu galā, par "Camera Obscura" pirmo reizi uzzināju nelaiķa Pīla radio šovos jau dikti, dikti sen atpakaļ. "My Maudliin Career" ir pievilcīgs un graciozs popdziesmu krājums, tik diemžēl uzskatu, ka grupas iepriekšējie divi albumi par šo ir galvas tiesu pārāki.

92. Clare And The Reasons – Arrow
Pēc lieliskā akustiskās salonmūzikas debijas albuma "The Movie", Klēra dodas meklēt jaunas idejas krietni sarežģītākās notīs un tonalitātēs. "Arrow" nav albums, kurā iespējams iemīlēties momentā, jo lipīgas šūpuļdziesmas Klēra ar draugiem no dziesmu klades ir izdzēsusi! Cerams, ka ne uz visiem laikiem...

91. Whitetree - Cloudland
Ludoviku Einaudi draiskojas ar brāļiem Lipokiem ("To Rococo Riot") un jauc kopā akadēmisko pieredzi ar elektroniski eksperimentālo. Noņemam nost Lipoku trokšņus un paliek klasisks Einaudi solo albums... Vēl aizvien nevaru izdomāt vai tas ir labi vai slikti!

90. Mum - Sing Along To Songs You Don't Know
Īslandes puikas un meitenes turpina brīnišķīgi dauzīties. Tālāk par albuma pirmo skaņdarbu "If I Were A Fish" daudzi šo atsakās klausīties un mālē albumu daudz tumšākās krāsās... Tik traki nav gan!

89. Jonsi and Alex - Riceboy Sleeps
Diez vai Alekss zina par Jonsī izklaidēm ārpus Reijkjavikas? Bet abu mīlestības rezultātā radies ieraksts, kas atnes mieru jebkurā mirklī, nedaudz atsaucot atmiņā arī "Sigur Ros" leģendāro iekavu albumu "( )".

88. A Hawk And A And Hacksaw – Delivrance
"Neutral Milk Hotel" bundzinieka un "Beirut" skolotāja Džeremija Bārnsa svaigākais ieraksts ir dzīvespriecīgākais viltotās pasaules mūzikas albums šogad! "Deliverance" oriģināldziesmas sastopas ar grieķu tautasdziesmām. Pastāsti man, ja spēj atšķirt kura ir kura...

87. Conor Oberst and the Mystic Valley Band - Outer South
Ar "The Mystic Valley Band" tūrējot pasauli 2008. gadā par godu pašnosauktajam solo albumam, Obersts ar biedriem paguva sarakstīt kaudzi ar jaunām dziesmām. Tās uz karstām pēdām iemūžinātas "Outer South" - kantrīroka albumā, kurā ir viss, izņemot Obersta ierastās depresīvās, dīvainās un simboliem pilnās mīlas dziesmas.

86. Terry Lynn - Kingstonlogic 2.0
Lai arī piedzimusi Kingstonas geto, Terija Linna ir aizlauzusies līdz atpazīstamībai arī tur, kur Jamaikas iekšējās problēmas šķiet nebūtiskas. Linnas teksti ir uzbāzīgi provinciāli, taču tiem pāri dārd tik veiksmīgs "electro", "dub" un modernā regeja maisījums (paldies "Radioclit"), ka tam pretoties ir gandrīz neiespējami.

85. Marianne Faithful - Easy Come Easy Go
Feitfulas albumi mani parasti neuzrunā un, godīgi sakot, arī šo nav iespējams noklausīties pilnībā jebkurā stadijā un garstāvoklī, taču "Easy Come Easy Go" dziesmas ir parūpējušās par vairākiem brīnišķīgiem mirkļiem, netīšām parādoties "i-poda" shuffle plūsmā... Feitfulu vēl nedrīkst norakstīt!

84. Dan Deacon - Bromst
Gredzenu spaidermens Dīkons dzimtajā Baltimorā turpina plosīties uz nebēdu. Ja iepriekšējais bijis ballīšu ieraksts, tad šis esot veltīts svinībām! Dīkona pasaules uztverē tas var nozīmēt pilnīgi jebko. Tieši tāpat kā klausoties šo, ne mirkli nav skaidrs, kas sagaidāms pat tuvākajās sekundēs.

83. Miss Kittin/The Hacker – Two
Liela atgriešanās bez lielas ažiotāžas. Dullo "electro clash" francūžu jaunais veikums nav ne par matu sliktāks kā viņu agrākie darbi. Vien tagad daudzi uzstās, ka šīs ir atmiņas, ne vairs rītdiena, kā uzskatījām toreiz!

82. Casiotone For The Painfully Alone - Advance Base Battery Life
"Indietronica" monstrs Ouens Ešforts šogad beidzot piezemējās arī Eiropas "trendy" bērnu stereosistēmās ar savu labāko darbu izlasi, ko šaipus okeānam visi uzskata par viņa debijas albumu. Ešforta mūzika nepazīst nekādas robežas, tomēr nekad nekļūst ekstrēmi nomācoša. Īpaši aizrauj mūziķa centieni radīt perfektas Brūsa Springstīna koverversijas.

81. The Duke & The King - Nothing Gold Can Stay

Pirmajā brīdī "The Duke & The King" šķiet gluži kā tāda ļoti novēlota atbilde "Kings Of Convenience", vai varbūt no mūža miega pamodināti "Turin Brakes". Nedaudz vēlāk izrādās, ka viņi ir pavisam četri. No Ņujorkas. Tie, kas vēl aizvien šur tur Manhetenā jūt Saimona un Garfunkela elpu. Tās iedvesmoti viņi raksta miera dziesmas, kuras, lai arī ir klišejām pārbagātas, ir ļoti, ļoti skaistas...

80. Cornershop - Judy Sucks A Lemon For Breakfast
Pēc septiņu gadu klusēšanas, Tjinders Sings atgriezās tā, it kā iepriekšējais "Cornershop" albums būtu iznācis vakar! Lai arī par šo ierakstu lielu interesi neviens neizrādīja, ikvienam, kas atceras bezmaz vienīgās indiešu indie rokgrupas zelta ierakstus, "Judy Sucks A Lemon For Breakfast" deva iespēju pasmaidīt un jau mirkli vēlāk sākt griezties nebēdnīgā dejā!

79. Micachu & The Shapes – Jewellery
Mikačū un viņas pavadošo draugu debijas albumā dzirdamo saturu krietni pārspēj šo jauniešu uzvedība koncertos. Izmantojot dīvainus instrumentus, viņi rokkoncerta koncepciju pārvērš nepieradinātā performancē, kas tikai šķiet improvizēta. Kaut grupai pagaidām ne tuvu neizdodas pietuvoties, piemēram, "Deerhoof" cienīgiem žanru maisījumiem, debijas albums ir rotaļīgs un eksperimentāls. Būtu tikai nedaudz vairāk melodiju...

78. Moby - Wait For Me
Laikos, kad Mobijs uztaisīja pasaules ātrāko skaņdarbu, mums šķita, ka viņš ir traks. Mani nekad nav aizrāvusi viņa koķetēšana ar "lounge" žanru un nav interesējuši meistara mēģinājumi pierādīt sevi kā rokmūziķi. Taču "Wait For Me" izklausās kā veiksmīgs Mobija mēģinājums aizbēgt no pašapliecināšanās - ar drūmiem skaņu zīmējumiem, arī pilnīgi instrumentālām kompozīcijām un ģitāru/elektronikas saplūšanu. Iespējams, viņa labākais albums!

77. Basement Jaxx - Scars
Nekad neesmu dzirdējis neinteresantu "Basement Jaxx" ierakstu un arī "Scars" ir krāsains, vienā rāmī neieliekams albums, kurā piedalās rekordliels pieaicināto mākslinieku skaits. Vai Bekstona un Redklifa centieni deju mūziku pagriezt citā virzienā vēl aizvien interesē šī žanra patērētāju, varu gan tikai minēt...

76. The Mountain Goats - The Life Of The World To Come
Džona Darnielles fantāzijai nav robežu. Viens no īpašākajiem ASV dziesminiekiem, kas vienmēr uzsvēris, ka viņa dziesmās dominē fiktīvi, nevis autobiogrāfiski motīvi, šogad savā septiņpadsmitajā albumā ikvienas dziesmas nosaukuma vietā ierakstīja atsauci uz kādu fragmentu Bībelē. Šis albums, kas savā ziņā ir klasisks "The Mountain Goats" darbs, ir jānoklausās tikai vienreiz, lai saprastu, ka jau atkal Darnielle spēlējas ar asociācijām un aizspriedumiem!

75. Alessis Ark - Notes From The Treehouse
Alesija ir deviņpadsmitgadīga Londonas meitene, kuras tētis ir ievērojams TV producents. Tomēr runā, ka tas nav bijis noteicošais jaunās dāmas panākumos un ierakstu līguma noslēgšanā ar "EMI" - viņa sešpadsmit gadu vecumā pametusi skolu un spēlējusi koncertus pat vairākkārt dienā. Alesija, kuras balsī sastopas Ņūsomas bērnišķīgums ar Bjorkas dievišķību, gandrīz nekur nepieminēto debijas albumu ierakstījusi kopā ar "Bright Eyes" skaņu vīru Maiku Mogisu. Iznākums ir ārkārtīgi maigs, nekaitīgs un skaists folka ieraksts!

74. The Japanese Motors - The Japanese Motors
"The Japanese Motors" netīšām dzirdēju Sietlas KEXP ēterā un momentā uzķēros uz nesamāksloto un primitīvo roka nervu, kas piemīt šiem jauniešiem. Citējot virkni "garage rock revival" stārus un izklausoties kā "The Strokes" mazie brālēni, "The Japanese Motors" uz mirkli liek pukstēt straujāk sirdīm visiem tiem, kas vēlaizvien spītīgi turpina staigāt "Converse" kedās!

73. Bill Frisell - Disfarmer
Pie, iespējams, gada skaistākā instrumentālā albuma, ir vainojams viens no vadošajiem progresīvā džeza ģitāristiem. Lūkojoties uz Amerikas leģendārā portretista Maika Disfārmera uzņemtajām fotogrāfijām, Frisells kopā ar vijoli un senlaicīgu ģitāru improvizē par Amerikas 20. gadsimta sākuma mūziku, sajaucot oriģinālkompozīcijas ar koverversijām, radot iespaidīgu folkmūzikas ierakstu!

72. Passion Pit - Manners
Jā, kāpēc tik zemu? Man tomēr vesela albuma garumā ir grūti noklausīties Maikla Angelakosa spiedzienus, kas izklausās absolūti identiski ikvienā albuma dziesmā! Protams, "Passion Pit" ir parūpējušies par vienu no desmitgades netipiskākajām popdziesmām, proti, "Sleepyhead", taču, klausoties "Manners", regulāri nepamet sajūta, ka Angelakosa eksperimentētāja talants netiek izmantots pilnvērtīgi, tā vietā jauneklim cenšoties sarakstīt vienu un to pašu dziesmu. Manierīgs ballīšu ieraksts, bet nekas vairāk!

71. Fryars - Dark Young Hearts
Pēc vairāku gadu pūliņiem un fanu ziedojumiem, Bens beidzot izdeva debijas albumu ar veselām divpadsmit slepkavnieciskajām balādēm. Lēkājot starp indie un elektropopu, dziedot kopā ar kaut kādu džeku no "Depeche Mode" un vairākkārt mainot albuma noskaņu, Gareta debijas albuma lielākā vērtība tomēr ir jaunā mūziķa specifiskais vokāls un tā pielietojums!

70. Peter Doherty - Grace/Wastelands
Lai arī Pīts daudziem asociējas ar pašpuikas stila dziedāšanu un skaļām ģitārām, jau kopš leģendārajām 2003. gada "Babyshambles" demo kasetēm, Dohertijs ne reizi vien ir izpaudies ar akustisko ģitāru, un tas vienmēr man ir ļoti paticis! Vienīgā "Grace/Wastelands" ziepe ir tā, ka šeit praktiski nav jaunu dziesmu, tās visas Dohertija faniem jau gadiem bijušas pazīstamas no demo un koncertiem. Albumam īpašu garšu piedod "Albionas apvienoto spēku" - Strīta, Koksona un citu līdzdalība!

69. The Virgins - The Virgins
Numeroloģija pieprasa, lai šajā vietā būtu "seksīgs" albums un jauno ņujorkiešu debija tāda patiešām ir... Vismaz tā noteikti uzskata spiedzošā piecpadsmitgadīgo fanu (faņu?) armija, kas grupai sekoja debijas albuma pasaules turnejā un apmētāja rokfestivālu skatuves ar krūšturiem. Sākot ar "Sonic Youth" svētību, miljons atskaņojumiem "Myspace" un visu dziesmu atspēlēšanu "Gossip Girl", "The Virgins" ir visi priekšnoteikumi, lai viņus neņemtu nopietni. Tomēr no visiem jaunekļiem, kas šogad demonstrēja plašas zināšanas "The Strokes" daiļradē, jāatzīst, ka "The Virgins" to izdarīja visuzcītīgāk! Albums ir pilns ar īstiem un jaunas sirdis plosošiem hītiem! Tā tik turpināt!

68. The Deer Tracks – Aurora
Pirmajā mirklī šķiet, ka "The Deer Tracks" ieradušies šajā pasaulē, lai savienotu troksni ar harmoniju. "Aurora" troksnis gan visai drīz pazūd, atstājot mūs popsīgākā agrīno "Mum" gaisotnē. Līdz beigām albums var stipri nogarlaikot, taču šis zviedru duets ir parūpējies sarakstīt dažas patiesas "miera mūzikas" pērles!

67. Felix Da Housecat - He Was King
Otrā Čikāgas hausa viļņa superstārs Fēlikss ir laipni gaidīts viesis gan alternatīvu rokfestivālu deju teltīs, gan "Sensation White" transa jūrā... Viens no retajiem deju mūzikas māksliniekiem, kura solo albumi vienmēr piedāvā gan novitātes, gan plašu atskatu elektrisko danču vēsturē. Piemēram, šis ieraksts sākas ar tipisku "Kraftwerk" citātu dziesmā "We All Wanna Be Prince" un pie Morodera/Hutera citātiem atgriežas ne reizi vien, kulminējot sešu minūšu garajā, pulsējošajā futūristiska elektro opusā "Elvi$"!

66. Yim Yames - Tribute To
Kāpēc Džimam Džeimsam jāpārtop par Jimu Jeimsu, tad, kad jāieraksta Džordža Harisona koverversiju mini albums, īsti zināms nav. Taču sešām Harisona dziesmām Džeimss piešķīris iepriekš nedzirdētu gaisīgumu un arī bērnišķīgu naivumu... Tikai sarunājoties ar sevi un akustisko ģitāru!

65. Nouvelle Vague – 3
Pēc diviem, gandrīz identiskiem jaunā viļņa hītu "bosa nova" koverversiju ierakstiem, "Nouvelle Vague" plašais kolektīvs ir atteicies no priekšnoteikumiem un atkal grēdu ar 80. gadu hītiem pārvērtis šoreiz akustiskākā un piezemētākā noskaņā... "3" koverversijas ir sarežģītākas, tāpēc uz lieliem panākumiem cerēt lieki, taču dziesmas šā kā tā ir pazīstamas un šādā versijā, ticu, ka spēj aizvien iepriecināt ikvienu melomānu!

64. Patrick Wolf - The Bachelor
Izdzīvojis jau vairākus daiļrades un biznesa etapus, neatzītais popmūzikas hameleons savā jaunākajā albumā liek čukstēt Tildai Svindonei un elektronikai pievieno krietnu devu ģitāras! "The Bachelor" nav ne labākais, ne vājākais Volfa darbs - tā melodijās ir nevajadzīgas, jau dzirdētas tēmas, kas nedaudz traucē albumam būt nevainojami saistošai klausāmvielai.

63. Fuck Buttons - Tarot Sport
Cik nu spēdami, piepalīdzot Endrjū Vezerholam, Bristoles droneri "Fuck Buttons" ir ierakstījuši deju mūzikas albumu. Neprasi, lai tavā mīļākajā klubā kāds šo atskaņo pirms pieciem rītā, taču skaļām un bohēmas pilnām mājas "āfterpārtijām" "Tarrot Sport" ir kā radīts!

62. Morrissey - Years Of Refusal
Jo vecāks kļūst Mozs, jo dusmīgāks. "Years Of Refusal" gandrīz pilnībā iztiek bez Moriseja romantikas, taču satriec apziņu lupatu lēveros ar īsām, dramatiskām rokdziesmām. Lai arī mūsu platuma grādos daudz pa radio drillēts "Im Throwing My Arms Around Paris", īstu Moriseja cienīgu hītu šeit nav. Nekas, gan jau būs nākamreiz...

61. Devendra Banhart - What Will We Be
Ko dabūsim dzirdēt jaunā Benhārta albumā, vienmēr ir jāmin. Un to izdarīt nemaz nav tik viegli. Savā "meidžorleibla" debijā Devendra ir aizrāvies ar senu roka skanējumu un pazaudējis "Cripple Crow" un "Smokey Rolls Down Thunder Canyon" romantisko gaisīgumu. Bet... Šā kā tā, pāris albuma griezieni uz atskaņotāja un arī visām šīm četrpadsmit dziesmām no sirds tu dziedāsi līdzi!