GADA ATSKAITE: labākie albumi (3. daļa)

Kāds jaunskungs, kura tvitervārds ir @uldisfrancenko, portālā "Grooveshark" ir apkopojis daļu no līdz šim minētajiem albumiem. Uz mirkli pat nobijos, jo uzspēlējot "shuffle" albumu listi, tas ļoti izklausījās pēc tā kā skanētu mana privātā radio stacija. Ja kādam ir interese, pirmās un otrās daļas "labākos albumus" var klausīties šeit un šeit! Paldies, Uldi!
Citās ziņās, 2010. gads jau ir nepieklājīgi tuvu. Ja šo lasi īsi pēc publicēšanas, palikušas mazāk kā 24as stundas līdz nosaukšu savu gada albumu...

30. Richard Hawley - Truelove's Gutter
Aprakstot Holija meistardarbu "Coles Corner", Klāss Vāvere, pirms dažiem mēnešiem klajā nākušajā grāmatā "101 mūzikas albums vērtīgai kolkecijai", secina, ka "...Holijs ir sevi pierādījis kā vienu no nedaudziem savas paaudzes reālistiskā romantisma dziesminiekiem". Kopš "Coles Corner" pagājuši četri gadi un Holijs pompozu skanējumu ir nomainījis pret krasi pretēju - klusu un akustisku. "Truelove's Gutter" (ieturot tradīciju, atkal albums nosaukts kādas Šefīldas vietas vārdā) stāstot par tumšākajiem mirkļiem dziesminieka mūžā, kaut tanī pat laikā šķiet, ka šajās piecdesmit minūtēs Ričards ielicis tik daudz romantikas kā vēl nekad iepriekš. Te atrodamas tikai astoņas dziesmas, taču to hronometrāža var aizstiepties pat līdz desmit minūšu atzīmei. Tumšajai Holija dziesmu grāmatai ir skaļa kulminācija, to caurvij absolūta nesteidzība un, manuprāt, šādiem darbiem neraksturīga ticība daudz gaišākai nākotnei. Ļoti iespējams, ka "Coles Corner" "Ričarda Holija visu laiku labākā albuma" titulu nupat ir pazaudējis.

29. Royksopp - Junior
Šī albuma lielā, klusā un nosvērtā brāļa "Senior" klajā nākšana ir atlikta uz nezināmu 2010. gada brīdi, un ir nedaudz skumji, ka abus darbus mums tā arī nebūs iespēja novērtēt viena gada ietvaros.
Ak... "Junior" ir brīnišķīgs albums. Brīnišķa skaņu rotaļa, kuru klausoties gara acīm redzu cik aizraujoši Brundlands un Berge ir pavadījuši laiku, to izveidojot studijā. Pie tam, šis ir jau trešais teicamais dueta albums, par ko vien Norvēģijas valdībai vajadzētu viņiem piešķirt mūža stipendiju (kaut esmu pārliecināts, ka norvēģu kultūras ministrija tāpat dāsni atbalsta visus savas valsts mūziķus, kuri ir pazīstami aiz fjordiem). "Junior" gribētu saukt par pirmo grupas dziesmu albumu - lai arī šeit atrodamas dažas instrumentālas kompozīcijas, vadmotīvs meklējams nevis noskaņā, bet hītu sakārtojumā. "Happy Up Here", iespējams, ir labākais elektrofanka grāvējs kopš "Daft Punk" "Da Funk", Robinas dziedātā "The Girl And The Robot" - labākā "Royksopp" dziesma, Likes Lī "Miss It So Much" atgādina par 80. gadu pasaku filmām, Karinas Fever Dreijeres Ray Andersones "Tricky Tricky" ir kosmisks pārdzīvojums... Malači!

28. Tune-Yards - Bird-Brains
Laiku pa laikam parādās brīnišķi dāmu "LoFi" ieraksti, kuru valdzinājumam nav iespējams pretoties. Pašām dāmām ir jābūt ļoti pārliecinātām un drošām, jo, piemēram, viens no labākajiem šādiem aizvadīto gadu darbiem, Karenas O "Karen O At Home" nekad oficiālu izdevumu nav piedzīvojis. Bet "Tune-Yards" jeb Merila Garbusa man atgādināja par unikālo "Le Volume Courbe" albumu "I Killed My Best Friend", kam jābūt ikviena "LoFi" cienītāja vinilu kolekcijā...
"Bird-Brains" Garbusa ierakstījusi un izveidojusi pilnīgā vientulībā, varbūt nedaudz ausīs krīt bungmašīnas nemainīgā sinhronā skaņa, taču jaunā māksliniece lieliski eksperimentē gan ar vokālu, gan ar ukuleli, kas pavada lielāko daļu "Bird-Brains" dziesmu. Garbusas skaņu rotaļas jau atradušas dzirdīgas ausis, piemēram, "Cocorosie" fanu vidū, un pagaidām arī man nav pamats uztraukumam, ka šis albums tuvākajā laikā varētu apnikt...

27. Beck - The Velvet Underground & Nico
Tā vietā, lai mētātos ar paziņojumiem par albumu izdošanas pārtraukšanu, Beks netur rokas klēpī un ir sācis jaunu, aizraujošu rotaļu. Kopā ar muzikālākajiem draugiem viņš no jauna ieraksta leģendārus albumus. No a līdz z. Savā versijā. Un to visu var klausīties viņa oficiālajā mājas lapā! Tur arī ieteiktu izlasīt "Record Club" noteikumus - albuma koverversija tiek ierakstīta vienas dienas laikā, bez iepriekšējiem mēģinājumiem, u.t.t.
Pirmās klasiska albuma interpretācijas ierakstā piedalījās vairāki mūziķi, ātri uzmetot aci to sarakstam, bez paša Beka nozīmīgākais šķiet 90. gadu kulta producents Naidžels Godričs. Ir divi iemesli kāpēc Beka un draugu versiju par Ņujorkas 60. gadu šedevru esmu iecēlis diezgan augstā vietā. Pirmkārt, esmu nedaudz pārklausījies šī albuma oriģinālu. Otrkārt, nemaz nav grūti pieņemt, ka šīs Rīda/Keila dziesmas izklausītos tieši šādi, ja tās nezināmu iemeslu dēļ tiktu pirmo reizi ierakstītas šogad! Ticu, ka ar šo eksperimentu un "Record Club" konceptu kā tādu Beks salabos vēstures robus daudziem, jo daudziem...

26. The Leisure Society - The Sleeper
Kā būtu, ja būtu... Droši vien manā topā "The Sleeper" būtu nedaudz zemāk, ja "The Leisure Society" nebūtu vienīgā grupa, kas ir nospēlējusi man privātu koncertu, tikai tāpēc, ka, darba pienākumus pildot, nebija iespējas aiziet un noskatīties viņu uzstāšanos... Saki ko gribi, par to Nika Heminga vadītais romantiķu kolektīvs ir pelnījis labu novērtējumu!
Taču "The Sleeper" šā kā tā ir lielisks, dzīvesprieka pilns albums, kura vadošais singls "The Last Of The Melting Snow" ir viena no aizvadīto gadu skaistākajām dziesmām. Hemings ir viens no retajiem britu autoriem, kas no desmitiem dažādu ietekmju spēj radīt koncenrātu jaunām melodijām, ne mirkli neizklausoties pēc plaģiāta. Tas nekas, ka "britu atbilde Fleet Foxes" birka "The Leisure Society" vēl pagaidām nav palīdzējusi atrast savu vietu komerciālajos un starptautiskajos ūdeņos - "The Sleeper" jau šobrīd ir desmitkārtīgi sakarīgāka klausāmviela par, piemēram, "Mumford & Sons" debijas albumu! Leibla "Full Time Hobby" jaunākajam albuma izdevumam pievienotas astoņas papildus dziesmas, kas pēdējā laikā man patīk pat labāk par pašu albumu!

25. Lily Allen - It's Not Me, It's You
Var jau būt, ka Lillija kaut ko mūzikā dara tikai merkantilu interešu vadīta, taču šādu popzvaigzni pasaules vēsture vēl ne reizi nav piedzīvojusi! Vispirms Allena iznīcināja popmūzikas mārketinga piramīdu, pēc tam izdeva albumu, kas nesastāv tikai no pāris singliem un tā sauktajiem "filleriem" (uz ātru roku sataisītām dziesmām, lai aizpildītu nepieciešamās četrdesmit minūtes). Par to arī viņai gada popmūzikas albuma balva no manis!
Runā, ka Allenai patīk tikai gados vecāki vīrieši. Un ko tur, pie velna, nosodīt, ja visādi jauni džeki ir sataisījuši tadus sūdus, ka viņā radījuši dusmu izvirdumu, kas gāžas no katras šeit dzirdamās, tīniska feminisma pārpildītās dziesmas? Tu nevari pārmest Allenai, ka opozicionāres pozu viņa ieņem tikai lai savaņģotu kareivīgi noskaņotus pusaudžus, jo dziedātāja uzskatāmi pamato visus "pret"! Lillija ir vienīgā sociālā popzvaigzne Eiropā, baidos, ka viņas vēstījumi un naivās melodijas spēs izturēt arī daudzu gadu pārbaudi. Krega Kurstina producētais dziedātājas otrais albums ir ieturēts neuzkrītošā elektropopa manierē ar dažiem žanru eksperimentiem. Ikvienam skaņdarbam ir liels hīta potenciāls - vismaz trīs albuma dziesmas ir līdz vēmienam atspēlētas radio visā pasaulē un vismaz vēl trīs tiks spēlētas nākamgad! Spoži!

24. Hope Sandoval & The Warm Inventions - Through The Devil Softly
Viena no šarmantākajām "indie" dīvām pēkšņi ir pārkāpusi pāri saviem principiem. Viņa spēlē daudz koncertus, ļauj tajos sevi fotogrāfēt, grasās nākamgad pat uzstāties festivālos. Laiku pa laikam iedziedājusi pa skaņdarbam citiem projektiem (un to darījusi savā studijā - ne "Massive Attack", ne "Air" pašu mākslinieci nekad nav ieraudzījuši), Sandovāla nav pārāk nopūlējusies rakstīt un ierakstīt savas dziesmas. Pēc "Mazzy Star" izjukšanas, kopā ar iedomu grupu "The Warm Inventions" debijas albumu viņa izdeva 2001. gadā; šis ir nākamais pieejamais oriģinālmateriāls. Un tikai loģiski, ka viņas fani, par kādu droši vari mani uzskatīt, to saņēmuši atplestām rokām.

Par ja tev nav nekādas nojausmas par ko es runāju iepriekšējā rindkopā, taču vēlies uzzināt kā izklausās ieraksts, kuru es saucu par "miera koncentrātu", tad meklē šo rokā. Lielākoties "Through The Devil Softly" ir dziedātājas gaisīgā vokāla duets ar akustisko ģitāru, fragmentāri piedaloties ksilofonam, dažiem stīgu instrumentiem, klusiem bungu ritmiem... Īsts saldais ēdiens!

23. Bob Dylan - Together Through Life
Bija ļoti agrs vasaras rīts. Kaut arī visi draugi bija aizgājuši gulēt, ugunskurs nebija apdzisis un onkuļa Cimmermaņa jaunākā ieraksta kompānijā es sagaidīju vienu no jaukākajiem saullēktiem savā mūžā... Pēc apcerīgā "Modern Times", kas pavadīja Dilana atgriešanos visās modēs, ar "Together Through Life" meistars svin dzīvi un tās brīnumus. Izbaudījis un sadarījis daudz vairāk kā jebkurš parastais mirstīgais, Dilans tagad organizē zaļumballi, kurā viņa paša dziedātajam ir otrā plāna loma - šī ieraksta atslēga ir mandolīnas, akordeona un bandžo skaņās. Albumam iznākot, "Neverending Tour" sastāvs nebija iemācījies nospēlēt nevienu šī ieraksta dziesmu. Ceru, ka nākamā gada Eiropas koncertos kļūda tiks labota, jo redzēt kā Bobs dejo "bugi-vugi" pie "Shake Shake Mama" un "If You Ever Go To Houston", vai aizmirstas atmiņās, šķībi velkot "Life Is Hard" meldiņu, varētu būt ļoti īpašs piedzīvojums!

22. Coconut Records - Davy
Džeisons Švarcmens, iespējams, ir vislaimīgākais cilvēks pasaulē. Kaut vai tāpēc, ka mūziku viņš var rakstīt un pierakstīt bez rēķināšanās ar tādiem sīkumiem kā koncerti un reklāma. Ar kino un TV maizītei sanāk, galu galā šo to par rokenrolu viņš ir uzzinājis labu laiku iepriekš sitot bungas ar uzrakstu "Phantom Planet"...
Otrais Švarcmena solo albums ir desmit īsu un kodolīgu dziesmu kolekcija. Tāpat kā viņa atveidotie Vesa Andersona filmu varoņi, dziedošais aktieris ir pamatīgs "Kinks", agrīno "The Rolling Stones" un "The Beatles" seržanta pipara ēras fans. No šīm ietekmēm viņam izdodas izveidot vēl lipīgākas melodijas kā debijas ierakstā "Nighttiming", un pat, neraugoties uz mīļu primitīvismu un amatierismu izpildījumā, tās iesmērēt arī Holivudas filmu skaņu celiņiem! Visus albumā dzirdamos instrumentus Švarcmens iespēlējis pats! Aizvien esmu aizkustināts...

21. Fanfarlo - Reservoir
Atļaušos prognozēt, ka "Fanfarlo" būs viens no lielākajiem nākamā gada "SXSW" konferences atklājumiem! Londonas grupai, kuras priekšgalā ir zviedru jauneklis Simons Baltazārs, kaut kad ienāca prātā traka ideja - no jauna sarakstīt "Arcade Fire" debijas albumu "Funeral", izmantojot izteiktāku "folka" skanējumu, pievienojot sintezatoru, atsakoties no šerpu ģitāru skaņām un sievietes vokāla līdzdalības.
"Fanfarlo" debijas albums, kuru producējis "The National" un "Interpol" skaņu burvis Pīters Katis, ir vājprātīgs "Arcade Fire" plaģitāts, taču... Te nu mūzikas klausītājs ir visai neērtā situācijā. "Funeral" ir pārspēlēts tik daudz, ka to īsti negribas klausīties nekādā gadījumā (tāpat pāri mūzikai jau labu laiku dominē vinila čerkstoņa), taču tā noskaņa un melodijas reiz sagādājušas nevienu vien patīkamu pārdzīvojumu. Un izrādās, ka pirmo reizi klausoties "Reservoir", atgriežas tās pašas sajūtas, kas pirmo reizi iepazīstot "Funeral"...
Bet, ja nopietni, kopš "Funeral" ir pagājuši pieci gadi un neviena grupa līdz šim pat tuvu nebija pietuvojusies Monreālas supergrupas debijas ideju līmenim un aizgrābjošajām melodijām. "Fanfarlo" vienīgais trūkums ir tas, ka viņi izklausās pēc eksistējošas grupas, taču kāpēc to šodien nedrīkst uzskatīt par kultūrcitēšanu? Starp citu, zem "Fanfarlo" giljotīnas albuma otrajā pusē tiek nolikts arī "Beirut" īpašnieks Zeks Kondons... "Reservoir" nav atrodama neviena lieka dziesma un, lai arī tas nav it nekas jauns, nepazīstu nevienu melomānu, kam šis albums nepatīk vai nepatiks!

20. Tiga - Ciao!
Gada elektroniskās un deju mūzikas albums!
Izrādās kopš "Kraftwerk" ziedu laikiem nekas daudz nav mainījies, jo "elegance" un "dekadence" aizvien var tikt uzskatīti par svarīgākajiem elektroniskās mūzikas superzvaigžņu karogiem. Modelis, Kanādas elektro scēnas nozīmīgākā figūra un viens no pasaules labākajiem dīdžejiem nesatraucas par sīkumiem! "Ciao!" radīšanā Tiga Džeimsa Sontāga vienīgais uzdevums ir bijis uzmanīt albuma tapšanu un ierakstīt vokāla partijas - visu pārējo paveikuši brāļi Duvāli, kas plašāk pazīstami kā "Soulwax", epizodiski piedaloties arī "LCD Soundsystem" Džeimsam Mērfijam, Jorī Holkonenam, Jasperam Dālbekam un pat Kanādas klavieru virtuozam Gonzalesam. Rezultātu uzskatu par ierakstu, kas radies krietni pirms sava laika. Kopā ar plašiem 80. gadu sintīpopa citātiem, "Ciao!" ne tikai koncentrējis mūsdienu visdažādāko deju mūzikas žanru būtību, bet arī radījis virkni jaunu ideju un tālākos pavērsienus nākotnei.

19. Yeah Yeah Yeahs - It's Blitz!
Viens no kritikas iemīļotākajiem gada albumiem Ņujorkas kulta trio elektrizēja tik ļoti, ka tā dziesmu nospēlēšanai šī gada turnejā grupa pieprasīja palīdzību vienam no mūsdienu svarīgākajiem producentiem, Deivam Endrjū Sitekam. Ja godīgi, vēl aizvien lauzu galvu par to kāds īsti bija "Yeah Yeah Yeahs" mērķis, albumu iesākt ar diviem, bezmaz visas grupas karjeras grandiozākajiem hītiem, līdz ar to pazudinot pārējās astoņas dziesmas. Taču "It's Blitz!" līdz beigām noklausījās daudzi un, galu galā, iemīlējās arī citos skaņdarbos (it īpaši pulsējošajā "Runaway", melodiskajā "Hysteric" un albuma romantiskajā noslēgumā "Little Shadow"). Protams, Siteka producenta talants nav pat apspriežams - skanējuma, miksa, māstera, visu dīvaino specifisko terminu ziņā "It's Blitz!" nav kur piesieties un neviens albums šogad neskan grandiozāk par šo!

18. Loney Dear - Dear John
Labu laiku cīnījies ar rokraksta izkopšanu, zviedru dziesminieks Emīls Svenengens šogad sevi globālajā dziesminieku skatuvē beidzot pieteica kā spēlētāju ar kuru nākotnē ikvienam būs jārēķinās. Negribētu piekrist, ka ar šo albumu rokraksta izkopšana ir beigusies, vēl aizvien Svenengens par saviem mēdz uzdot klasiskās mūzikas šablonus, taču "Dear John" ir pavisam cita vērtība.

"Loney Dear" šajā albumā ir gandrīz pavisam atteicies no ģitāras spēlēšanas un uzbūvējis pamatīgu, niansētu skaņu pasauli, kurā viens un divi iespējams apjukt, jo diezgan bieži klausītājam nav ne mazākās sajēgas kas notiek Svenengena augstajā balsī dziedāto dziesmu fonā. "Dear John" ir liela mīlestības vēstule, kas uzrakstīta netipiskā veidā un, kuru lasot, ne mirkli nav skaidrs vai tulīt pat nesekos atzīšanās visādos grēkos un straujš pavērsiens noraidījuma virzienā. Pāris centimetru attālumā līdz apzīmējumam "pārproducēts", albumam izskanot, ir skaidrs, ka dzirdētais ir smalks skaņu meistardarbs, ko, iespējams, pat pašam tā autoram nākotnē var izrādīties visai grūti pārspēt!

17. Antony & The Johnsons - The Crying Light
Parādoties pirmajiem gada labāko albumu topiem, jau sabijos, ka neviens par "The Crying Light" neatcerēsies. Paldies dievam, Entonijs un Džonsoni nav krituši nežēlestībā, jo tas būtu absolūti netaisnīgi. Smeldzīgā vokāla īpašnieks tomēr mums uzdāvināja vienu no gada skaistākajiem dziesmu cikliem.
Entonija Hogertija četrus gadus senais izlaušanās albums "I Am A Bird Now" daudz ieguva gan no dažādām sakritībām, gan plašā viesmākslinieku klāsta, kas ierakstam pievērsa papildus uzmanību. Savukārt ar "The Crying Light", ierakstu, kurā dominē skaisti stīgu aranžējumi, Hogertijs ir nostājies uz kājām un sevi pierādījis kā solo mākslinieks un komponists, kura vārds komentārus vairs neprasa ne mūzikas kritiķiem, ne pircējiem... Kā arī vienu no retajiem mūziķiem šodien, kas tikai desmit kamermūzikas dziesmu savirknējumam var piešķirt liela mākslas darba sajūtu!

16. Fool's Gold - Fool's Gold
"Foreign Born" līderis Luijs Peskovs, kura pamatgrupa nekad nav ieguvusi plašu atpazīstamību mūsu platuma grādos, saaicinājis studijā vairāk kā desmit draugus un ierakstījis gada spožāko afropopa albumu!
Jau pēc pirmās noklausīšanās reizes ir skaidrs, ka "Fool's Gold" ir lielisks nākamais posms ķēdes reakcijā, ko aizvadītajos gados iesācis ne viens vien ieraksts - kā pirmie prātā nāk "El Guincho" "Alegranza" un "Ruby Suns" "Sea Lion". Instrumentāli ritmisko "Fool's Gold" dziesmām šķiet nav nekādas loģikas - tās tiek dziedātas ebreju valodā, atgādina Pola Saimona "Graceland", Peskova dziedāšanas maniere raisa asociācijas ar "DeVotchka" un "Calexico", solo ģitāras pielietojums izklausās gluži kā "Vampire Weekend" debijā... Jau pēc vienas noklausīšanās reizes ir skaidrs, ka "Fool's Gold" būs biežs viesis ballītēs un laiskās pēcpusdienās! Albuma spožākais moments - ievadskaņdarba "Surprise Hotel" saksofona solo!

15. The Dead Weather - Horehound
"Viņiem to vajadzētu darīt visu laiku!", tā pirms četriem gadiem iespaidus pēc pirmā "The Raconteurs" singla noklausīšanās raksturoja kāda Ņujorkas meitene. Un Džeks Vaits viņu sadzirdēja. Skaļākā un modernākā blūzmeņa jaunākais projekts "The Dead Weather" ir pilnīgi loģisks iznākums formulai - "The White Stripes" + "The Kills".
Trokšņains un psihodēlisks, "Horehound" ir iespējams skaļākais gada albums, kurā bundzinieka Vaita un solistes Mošhārtas radošais duets uz velna paraušanu apliecina mīlestību "Led Zeppelin", "Jefferson Airplaine" un virknei citām 60. gadu beigu un 70. gadu sākuma grupām. Tanī pat laikā "Horehound" skanējums ir kristāldzidrs un skaņu jūrā nepazūd neviena nianse. Starp desmit oriģīnālkompozīcijām iemaldījusies arī Boba Dilana 1978. gada albuma "Street-Legal" dziesmas "New Pony" koverversija.

14. Karen O and The Kids - Where The Wild Things Are
Uzticēt sarakstīt mūziku filmai kādam, kas to nekad nav darījis, ir uzdrošināšanās. Vēl lielāka uzdrošināšanās ir to likt darīt bijušajai draudzenei, mister Džonzī! Protams, tagad visa cilvēce ir pateicīga, ka šāda ideja tev tomēr ienāca prātā...
Ir dažādi veidi kā top filmu skaņu celiņi. Pēc "Where The Wild Things Are" noskatīšanās ir pilnīgi skaidrs, ka mūzikas ieraksts sācies tikai pēc tam, kad filma bijusi samontēta, jo Karenas un "Yeah Yeah Yeah's", "Liars", "Deerhunter" un citās grupās spēlējošo draugu mūzika perfekti saskan ar montāžas ritmu un notikumiem uz ekrāna. Piemēram, ievadskaņdarbs "Igloo" sākas ar mazā Maksa dungošanu, spēlējoties sniegotā pagalmā, un meistarīgi pāraug Karenas dziedājumā... Tomēr gala rezultāts ir pastāvīgs mākslas darbs, ko var novērtēt arī ikviens, kas filmu nemaz nav redzējis. Naivas indie pop melodijas, kuras nedaudz Karenai palīdzējis uzspodrināt kino komponists Kārters Burvils, simbolizē lielu mīlestību un vēlmi pēc tās. Bez īpaša iemesla, neko tik naivu un patiesu populārajā mūzikā vairs tik vienkārši neizdzirdēt...

13. Jamie T - Kings & Queens
Londonas jauneklis, kurš pirms diviem gadiem šokēja pasauli ar aizraujošu debijas albumu, šogad ierakstīja vēl pārliecinošāku dziesmu kolekciju. Džeimija bērnībā "The Clash" un "Jay-Z" ieraksti atradās vieni otram blakām, vienā un tajā pašā plauktā, jaunajā censonī radot pārliecību, ka indie roks ar hiphopu var lieliski sadzīvot kopā jebkādos apstākļos. Šo ideju "Kings & Queens" viņš attīstījis daudz plašāk - pievienojot savai skaņai "The Knife" cienīgus vokoderus, dub, regeja un disko ritmus, atklājis akustiskās ģitāras valdzinājumu albuma romantiskākajos mirkļos...Domāju, ka nav prāta darbs "Jamie T" mūziku un stāstus uztvert pārāk nopietni, taču sajūsmas vērta ir jaunekļa stāstnieka aizrautība un veids kā, apvienojot krasi atšķirīgas muzikālās pieredzes, viņam izdodas radīt nenoliedzami interesantu, baudāmu un unikālu skanējumu!

12. Flight Of The Conchords - I Told You I Was Freaky
Kas gan būtu domājis, ka 21. gadsimta Bīviss un Batheds būs divi izsmalcināti pajoliņi no Velingtonas Jaunzēlandē? Nesenā intervijā britu avīzei "NME", Brets atklāja, ka dziesmu rakstīšana esot visgrūtākais "Flight Of The Conchords" projekta posms. Tomēr Makenzija un Klemēna radošais duets ir absolūti perfekcionisti, kas allaž cenšas uzlabot līdzšinējos sasniegumus. Dueta skaņu celiņš "Flight Of The Conchords" seriāla pirmajai sezonai bija uzkrītoša hiphopa un "r&b" skatuves izsmiešana. Arī jaunais ieraksts sākas līdzīgā manierē, taču pēc piecpadsmit ievada minūtēm pārtop vienā no spožākajiem parodiju albumiem mūzikas vēsturē, izķengājot pop šablonus visdažādākajos žanros. Ja nepietiek ar to, ka "Flight Of The Conchords" ir pirmklasīgi izpildījuši virsuzdevumu - pusei pasaules uzlabot garstāvokli, tad vēl tikai uzsvēršu, ka šajā ierakstā, kariķējot popmūziku, Makenzijs un Klemēns ir sacerējuši aizraujošas popdziesmas, kuras nezinātājam būs viegli sajaukt kopā ar pārējo pop šļuru! Tātad joks ir izdevies!

11. Monsters Of Folk - Monsters Of Folk
Sanākot kopā ģēnijiem, kuri nolēmuši kopīgiem spēkiem radīt mākslas darbu, par gala rezultātu jāsatraucas nav nevienam. Folka supergrupu Obersts, Džeimss, Vords un Mogiss nodibināja jau pirms vairākiem gadiem, taču tieši 2009. gads izrādījās atbilstošākais laiks, lai kopīgi ierakstītu pirmo albumu un uzspēlētu koncertus turnejā.
"Monsters Of Folk" maģijas noslēpums ir gaužām vienkāršs - visi projektā iesaistītie sevi mūzikā ir pierādījuši un nevienam šādā ierakstā nav jāuzņemas līdera loma, kaut tādu tīri simboliski koncertos demonstrē Konors Obersts. Pirmajā brīdī var šķist, ka tieši Obersta un Džeimsa balsis un kompozīcijas ir dominējošās, taču bez Vorda ģitāras solo un Mogisa produkcijas gala rezultāts noteikti neskanētu tik izcili. Piecpadsmit dziesmu plūdumā, sākot ar "Dear God" un beidzot ar "His Masters Voice", patiešām šķiet, ka nav nekā lieka. Nav arī jaunas atklāsmes, vienkārši pārliecinošs mūsdienu folkroks un kantrī, žanra labāko zvaigžņu izpildījumā. Nekādīgi nevaru palīdzēt, ja ar to nepietiek!