GADA ATSKAITE: labākie albumi (4. daļa)

Man to vienmēr gribējās izdarīt... Laikam tāpēc jau vispār kaut ko daram, jo mums šad un tad gribas izdarīt kaut ko, kas nekad nav darīts. Nu, piemēram, aprakstīt veselus simts gada jaukākos albumus. Tā nu gada beigās esmu bezmaz ikvienu no tiem noklausījies vēlreiz, un, visticamāk, ja tagad no jauna saliktu tos pa vietām, secība būtu drusku savādāk. Taču ir tā kā ir! Kādam ir ļoti paveicies, kādam galīgi nav paveicies - kā jau allaž.

Lai nonāktu līdz šim, bija nepieciešama 1. daļa, 2.daļa un 3. daļa.

10. Regina Spektor - Far
Vēl pavisam nesen Regīna bija maza, nedaudz nobijusies meitene, kas labākajās "frīkfolka" tradīcijās taisīja spontānus trokšņus un dziedāja pavisam dīvainas mīlas dziesmas. Tādas aizdomas jau bija radušās, taču ar "Far" Ņujorkas dāma pierādīja, ka negrasās kāpt vienā upē divreiz un aizrautīgi turpina piestrādāt gan pie sava rokraksta, gan ierakstu kopskaņas attīstības. Regīnas jaunās dziesmas un pasaules atklāsmes sasniedz negaidītu augstu māksliniecisko kvalitāti, klausītāja uzmanību noturot visu albuma četrdesmit septiņu minūšu garumā. Ja šādi turpināsies, nevajadzēs pat komercradio palīdzību, lai kādā rītā Spektore pamostos kā plaši atzīta "pasaules labākā dziesminiece".

09. Kings Of Convenience - Declaration Of Dependence
Rudenīgās smeldzes pārpildītais, trešais "Kings Of Convenience" albums stāsta skaudru un nepopulāru stāstu - pat Bergenes puikas kādreiz izaug lieli un sāk nenovēršamo ceļu pretī pusmūžam. Bezmaz kā terapeitu iedrošināti, pirms sastapties ar visādām vecuma izraisītām krīzēm, Erlends un Eiriks sāk meklēt stabilitāti un sirds mieru, secinot, ka vairāki emocionāli pārdzīvojumi ir iestrēguši apziņā un nekad nav beigušies. "Declaration of Dependence", tāpat kā iepriekšējie dueta albumi, nesniedz nevienu atbildi, jo abi vīri skaidri un gaiši zina, ka universālu atbilžu nemaz nav. Divvientulībā ar "Kings Of Convenience" trešo, smalkāko, akustiskāko un labāko albumu, var daudz ko apdomāt un izdomāt. Vēl joprojām mulsina, ka albuma cd un vinila kopijām ir savādāka dziesmu secība, bet tas tik tāds sīkums...

08. Fever Ray - Fever Ray
Neko neesmu rēķinājis, bet Karīnas Dreijeres Andersones solo debija varētu būt visminētākais ieraksts speciālistu gada kopvērtējumu topos. Puse no "The Knife", bieža viese "Royksopp" albumos, meitene, kuru reti kurš ir redzējis... Kamēr brālis Olafs pabeidza "The Knife" operu, pirmo reizi mūžā Andersonei bija iespēja izdziedāties visas pasaules koncertzālēs un festivālos, jo orģinālgrupas koncertos līdz šim galvenokārt lietota fonogramma. Tas būtu viens no iemesliem kāpēc radies "Fever Ray". Elektroniskā un atsvešinātā albuma skaņu pasaule patiesībā ir daudz smalkāka rotaļa ar klasiskiem instrumentiem kā pirmajā mirklī šķiet - tāpat kā Andersones baisā "otrā balss" tomēr pieder pašai solistei, arī visam pārējam šeit saklausāmajam ir dabiska izcelsme. Esmu pārliecināts, ka "Fever Ray" ir vienreizējs projekts, kuram tupinājuma nebūs. Baiso asociāciju "miera mūzika" lido tikpat augstu kā eksperimentālākie Keitas Bušas un Džonijas Mičelas ieraksti, kas "Fever Ray" izskatā pārtulkoti 21. gadsimta valodā. Tehniski sanāk, ka šis ir gada labākais Eiropas albums!

07. Girls - Album
Kā ikvienam turīgam ASV rietumkrasta pusaudzim, Kristoferam Ovensam daudz biežāk kā citiem pasaules iedzīvotājiem ir jācīnās ar iekšējiem dēmoniem. Uzaudzināts reliģiskā sektā un, no tās izmūkot, salietojies ikvienu iespējamo medikamentu, viņš kādā mirklī secina, ka pienācis laiks pārmaiņām. Pirms tās notiek, lai iemūžinātu pieredzēto, tiek dibināta grupa un ierakstīts albums - abiem tiek doti tik provokatīvi nosaukumi, lai skolotiem skaņas mākslas pazinējiem uz līdzenas vietas būtu jāsāk izvemt nesen uzņemtie pārtikas krājumi. Jāuztaisa arī videoklips, kurā divi jaunskungi viens otram aiztiek ģenitālijas, jāieraksta jauns sešu minūšu garš korālis, jauns mēģinājums sasniegt kopš hipiju laikiem pastāvošās "nebeidzamās dziesmas" leģendas piepildījumu.
Labu laiku pirms "Album" iznākšanas, ar pavērtu muti noklausījos grupas uzstāšanos koncertā un šo sajūtu vienmēr atceros, klausoties debijas disku. Ovensa un "Girls" panākumu atslēga nav puiciskā pretenzijā - šie Sanfrancisko zēni ir fantastiski "hitmeikeri", kuros mūzika uzkrājusies tādā daudzumā, ka vairs nav iespējams to turēt iekšā sevī! "Album" arī ir pierādījums, ka pat ļaunākos dēmonus var apkarot! "Sometimes youve just gotta make it for yourself".

06. Wilco - Wilco (The Album)
"Rolling Stone" šogad nāca klajā ar šokējošu paziņojumu, pasludinot "Wilco" par pasaules labāko dzīvo grupu. Džefs Tvīdijs ar draugiem sagatavoja pienācīgu atbildi, ikvienam mūzikas festivālam pieprasot "Wilco" koncertam atvēlēt minimums 90 minūtes. Kā dzīvā grupa, "Wilco" dalībnieki spēj saspēlēties vārdos neaprakstāmā profesionālā līmenī - ja tas no sirds aizrauj, tad arī grupas ierakstos dzirdamais ļoti labi iet pie sirds!
Piecpadsmit daiļrades gadu laikā "Wilco" piedzīvojuši un pārdzīvojuši daudz, daļa no tā fiksēta ne tikai mūzikā, bet arī dokumentālās kino lentēs. Tomēr, aizvien varu tikai apbrīnot grupas spēju rakstīt bezpretenciozu mūziku un konkrēto "Wilco (The Album)" piedāvāt kā ierakstu, ko iespējams sagremot un iemīlēt arī tiem, kuri par "Wilco" uzzinājuši pirms dažiem mēnešiem. Tvīdijs vienlīdz saldā balsī var mēģināt iegalvot, ka nupat nogalinājis draudzeni un jau pēc mirkļa duetā ar Feistu censties izglābt attiecības. "You And I" finālā Feistas balss pārvēršas ģitāras solo partijā, un, šķiet, ka "Wilco" šajā brīdī beidzot ir sapratuši, ka nevis mīlestība, bet viņu pašu radītā mūzika nekad nepazudīs mūžībā.

05. The Flaming Lips - Embryonic
"Visi hīti ir sarakstīti un pasaule kļuvusi nedaudz labāka", ar šādu paziņojumu Veins Koins noslēdz desmit gadus ilgušu ciklu, kurā "The Flaming Lips" ierakstījuši melodiska, psihodēliska un simfoniska roka triloģiju, pēkšņi kļūstot par visu laiku populārāko un svarīgāko Oklahomas grupu! Ir pienācis īstais laiks, lai Koins, Drozds un Īvins atgrieztos pie bezkompromisu psihodēlijas, kas raksturīga grupas agrīnajiem albumiem. Apvienojot to ar skaņu inženierijas atklāsmēm, kuras grupa guvusi salīdzinoši nesen, "Embryonic" sākums atgādina vienu no viņu koncertu konfetī lielgabaliem, kas klausītāja virzienā raida tūkstošiem spožas, spalgas, histēriskas skaņas... Jau mirkli vēlāk Koins jau atkal murgo par ceļošanu laikā un visa ļaunuma sakni, rotaļājas ar "MGMT" zēniem, liek tālruņa klausulē Karenai O attēlot dzīvniekus, taisa baismīgu troksni, kas, uzmanīgi klausoties, ar laiku iegūst pat vairāk kā patiesu jēgu. "Embryonic" ir vishimniskākais un dzīvespriecīgākais "The Flaming Lips" ieraksts! Lai arī albumā dominē Koina mūžīgās vārsmas par "pēcnāves dzīvi" un "ceļojumiem kosmosā", arī tematiski šis uzskatāms par "The Flaming Lips" gaišāko ierakstu daudzu, daudzu gadu garumā...

4. Cymbals Eat Guitars - Why There Are Mountains
"Michelin" restorānu eksperti augstāko trīs zvaigžņu novērtējumu piešķir restorāniem, kas ne tikai piedāvā perfektu ēdienu kvalitāti, bet arī ārkārtīgu kulināro izsmalcinātību. Cilvēks bez kulinārām prasībām, nonākot, piemēram, "Jean-Georges" Manhetenā, gan visai ātri jebkuram ekspertam paskaidros, ka uz šķīvja pasniegts nevis ēdiens, bet gatavā ākstīšanās...
"Cymbals Eat Guitars" ir grupa, kas palika populāra nedēļas laikā. Un "Why There Are Mountains" ir albums, kas daudziem kritīs uz nerviem dēļ lielā trokšņa un melodiju nekonsekvences. Tomēr ikviens mūzikas eksperts, ieskaitot mani, apgalvo un apgalvos, ka tam piemīt ārkārtīga izsmalcinātība un jāpiešķir tik daudz zvaigznes, cik vien var atļauties. "Why There Are Mountains" ir jauna cilvēka ceļojuma apraksts, kurā nemitīgi tiek uzskaitītas detaļas, kuras paslīd garām "Grayhound" autobusa logam. Muzikāli grupu caurstrāvo visa ASV alternatīvā roka vēsture, taču, pat klausoties albumu atkārtoti, nav iespējams prognozēt, kurā mirklī šajā skaņu nervu kamolā izleks kaut kas no "Sonic Youth" un kurā kaut kas no "Pavement". Grupa nepaskaidro "kāpēc pastāv kalni" un ceļojuma gala mērķim ir daudz mazāka nozīme kā ceļojumam kopumā. Ticu, ka līdzīgi kā 1991. gadā "Slint" šedevrs "Spiderland", "Why There Are Mountains" ir kārtējais stūrakmens dīķa otrā krasta nepieradinātajā popmūzikā!

3. Discovery - LP
Pietiek vienreiz lietas ņemt pierē tik nopietni. Pat muzicējot grupā, kurai priekšā milzu nākotne, Rastams Batmanglijs neaizmirst pablēņoties. Kopā ar "Ra Ra Riot" dalībnieku Vesu Mailsu, "Vampire Weekend" taustiņu spēlmanis uztaisījis divdesmit deviņu minūšu/desmit dziesmu garu rotaļu! Un kas par brīnišķīgu rotaļu, dārgie draugi!
"LP" vadmotīvu jau pateicu - pietiek cepties, laiks draiskoties un priecāties! Ironizējot par "R&B" un modernās elektroniskās mūzikas motīviem, "Discovery" mūs ieved saulainas popmūzikas pasaulē, kurā iespējams ir pilnīgi viss, sākot no pārspīlētiem sintezatoru akordiem un ritmiem, beidzot ar "Jacksons 5" hīta "I Want You Back" dīvaināko koverversiju kāda jebkad dzirdēta. Ar pārspīlētiem eksperimentiem Batmanglijs un Mailss ir panākuši unikālu elektropopa skanējumu, ko šogad nav sasniedzis vai pārspējis neviens cits. Tāds pamatīgs ievārījums, kurā kopā savārīti "Animal Collective", "Hot Chip", "M.I.A." un pašu "Vampire Weekend" melodijas!

02. Grizzly Bear - Veckatimest
Skābais folks, neo-psihodēlija, baroka pops, eksperimentāls roks – lai kas būtu tas, ko spēlē Bruklinas "Grizzly Bear", miljoniem cilvēku uzskata, ka tieši "Veckatimest" ir tas ieraksts, kurš 2009. gadā ir piedāvājis sensacionāli jaunu pieeju popmūzikai. Albums tapis visiem četriem dalībniekiem studijā radot visu no nulles, iepriekš neko neplānojot un ļaujoties mirkļa emocijām. Tajā dzirdamie eksperimenti, kurus vieno akadēmiskās mūzikas ideju pielietojums, liks lauzīt galvu un meklēt aizvien kaut ko jaunu vēl daudzu, daudzu gadu garumā. Taču lielākā "Veckatimest" vērtība ir faktā, ka, radot grandiozu skanējumu, "Grizzly Bear" izdevies sarakstīt fantastiskas popdziesmas. "Two Weeks", "Cheerleeder" un "Dory" ir albuma lielākās pērles - dziesmas, kuras Drosti, Rossenu, Teiloru un Bēru dažu minūšu laikā padarījušas par dzīviem klasiķiem. Šis ir "Jay-Z" gada mīļākais albums un, ja nelīdz citi argumenti, lielais "Jay" parasti nemēdz kult tukšus salmus!

01. Bonnie Prince Billy - Beware
Ceļojums nu ir noslēdzies. Un tas sākās februāra beigās. Lidmašīna bija pacēlusies, piesprādzēšanās zīme nodzisusi, elektro ierīču lietošana atļauta. Pirmo reizi nospiedu "play", lai noklausītos Vila Oldhema jaunāko dziesmu ciklu un dažas sekundes vēlāk ar frāzi "I want to be your only friend" sākās gada aizraujošākās četrdesmit piecas minūtes. Gana eksperimentējis ar dažādām folkmūzikas formām, pēdējo gadu laikā kļuvis gaužām romantisks un melodisks, vienu pēc otra radot lieliskus ierakstus. 2008. gada "Lie Down In The Light" bija erotiskākais dziesminieka ieraksts, kura teksti bija galvenais ierocis, lai savā žanrā Oldhems veidotu jaunus noteikumus. "Beware", kas pašpasludināts par ierakstu, kurā mūziķis apmeklē tumšākos dvēseles nostūrus, patiesībā ir pilns ar mīlas liriku. Caur "Beware" Oldhems uzšķērž vienvirziena attīcības, dzied nezināmai mūzai, kas atraidījusi dzejnieku. Bet dzejnieks nepadosies un turpinās mūzai piedziedāt pilnas ausis. "Beware" pārsteidz ne tikai liriski un melodiski, bet arī instrumentu izvēlē. It kā klasisks mūsdienu folka ieraksts, taču, šķiet, vēl nekad flauta un akordeons nav skanējis tik dīvaini un nepierasti kā šeit, radot sajūtu, ka Oldhema pasaulē ir atļauts pilnīgi viss.

Ja no tā, kas šogad dzirdēts, man ir atļauts paņemt uz neapdzīvotu salu tikai vienu plati, izvēlos šo. Esmu "Beware" noklausījies desmitiem reižu un vēl aizvien tas mani patiesi suģestē. Tagad tik jāuzņemas atbildība par tiem tūkstošiem, kas pamodušies no jaunā gada ballēm, "kačās" Boniju un lieliem vārdiem lamāsies... :)

Vsjo, hvaķit. Jaunais gads tulīt būs klāt. Jauns gads, jauni albumi...
Laimīgu!