Sniega vīrs

Mirklī, kad šo rakstu, Santa Klauss jau ir Papua Jaungvinejā un kaut kur cilvēkiem ir labs prāts... Un kaut kur top jauni Ziemassvētku stāsti, dziesmas un brīnumi.

Pirms dažām nedēļām krustmeitas mamma devās uz teātri un divus gadus vecā Filipa gauži raudāja. Gan tāpēc, ka nebija mammas, gan tāpēc, ka viņai ir ļoti bail no maniem kaķiem un maniem kaķiem ir ļoti bail no Filipas. Ātri noskaidrojām, ka viņas garstāvokli neizdosies uzlabot ar skanošiem "nursery rhymes", tāpēc veikli no DVD plaukta izvilku 1982. gada multeni "Snowman". Filipa ar ļoti lielu interesi vērās televizorā (neskaitot mirkļus, kad pēkšņi istabā parādījās kaķi) un godam izturēja visas 25 minūtes...

Pirmo reizi, pēc Brigsa bērnu grāmatas veidoto mulfilmu, es ļoti agrā vecumā redzēju kādā LTV bērnu raidījumā. Smieklīgi, bet jau no tās reizes atceros spilgto filmas ievadu, kurā redzams Deivids Bovijs... Bovijs, protams, ir viens no iemesliem kāpēc reizi gadā, svētku laikā, reizi pa reizei "Snowman" noskatos. Kopā ar dažādām muļķībām, šai multenei ir daudzas kvalitātes - animācijas tehnika, Hovarda Bleika mūzika, paša stāsta būtība par to, ka viss skaistais nevis beigsies "kādreiz", bet var tikt pārtraukts jau tulīt...

Mēs dzīvojam savādā laikā. Ticu, ka svarīgāk par kristiešu leģendām, "Coca Cola" radītām asociācijām, pilnīgu āžu un kretīnu uzrunām, kā arī koku nociršanām... Svarīgāk ir gada tumšākajā naktī atrast mieru sevī.
Ja mazā Filipa sameklēja mieru, skatoties "Snowman", ja to aizvien tur atrodu arī es, tad, iespējams, ka zemāk redzamās 25as minūtes izglābs Ziemassvētkus vēl dažiem...

Priecīgus.